Kā šizofrēnija ietekmē funkcionēšanas spējas?

Šizofrēnijai ir raksturīga kognitīvā disfunkcija, un pierādīts, ka šiem traucējumiem ir svarīga nozīme slimības funkcionālajā iznākumā.¹ Funkcionēšanas spējas nosaka dzīves kvalitāti. Šizofrēnijas gadījumā funkcionālos traucējumus lielākoties rada negatīvie un kognitīvie simptomi. Tie var ietekmēt gan sociālo funkcionēšanu, gan darba atmiņu un spēju rīkoties. Izstrādājot jaunās zāles, būtu svarīgi risināt šo problēmu. Neskatoties uz pieejamajiem datiem, kas apliecina ieguvumu no kognitīvo funkciju uzlabojošām intervencēm šizofrēnijas gadījumā, virkne jautājumu joprojām nav atrisināti. Kognitīvās rehabilitācijas efektivitātes izvērtēšana ir pētījumu pamatuzdevums, jo ārstēšanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no atbilstošas pacientu atlases, ko nosaka saslimšanas smaguma pakāpe un ārstēšanas metodes.²

Ārstējot pacientus ar šizofrēniju, ir kāds mazāk apspriests terapeitiskais mērķis: pacienta funkcionēšanas spējas.¹
Tas sniedzas tālāk par psihotisko epizožu skaita samazināšanu, un bieži tā sasniegšana nav tik mērķtiecīga, kā ārstējot pozitīvos simptomus.
Uzlabojot pacienta funkcionālās spējas, uzlabojas viņa dzīves kvalitāte, kam ir tikpat liela nozīme kā pozitīvo simptomu ārstēšanai. Multimodāla pieeja ārstēšanā ietver psihofarmakoloģiju, psihosociālās intervences, kā arī atbalstu dzīvesvietas nodrošināšanā un finansiālu atbalstu iztikai.³

Svarīgi piemērot un personalizēt klīniskās intervences (1.attēls). Individuālā un kopējā klīniskā progresa izvērtēšana un ārstēšanas pieejas izmaiņu apsvēršana var pozitīvi ietekmēt pacienta līdzestību zāļu lietošanai, terapeitisko efektivitāti un ārstēšanas nepārtrauktību.⁴

Pieejamas vairākas terapeitiskas pieejas, kuru piemērošana ir atkarīga no konkrētā saslimšanas gadījuma un tā smaguma pakāpes.

Lai arī šādu intervenču process ne vienmēr tiek detalizēti aprakstīts, katram modelim ir individuāls mērķu un uzdevumu kopums, kā arī ārstēšanas shēma. Tās visas ir atzītas par efektīvām, uzlabojot šizofrēnijas pacientu funkcionēšanas dažādus aspektus. Tomēr šo intervenču ieviešana ikdienas klīniskajā praksē ir apgrūtināta, jo esošajos aprūpes centros nav pietiekami resursu, lai īstenotu un izvērtētu individuāli pielāgotās intervences, trūkst aprūpētāju, kā arī viņi netiek pietiekami apmācīti. Psihiskās veselības pakalpojumi netiek atbilstoši novērtēti un atbalstīti.⁸

Negatīvo simptomu ārstēšana ir galvenais, kas jāapsver, ja ir nepieciešams uzlabot funkcionēšanas spējas (1.attēls).³ Negatīvie simptomi skar līdz 26% pacientu ar šizofrēniju un pat līdz 58% pacientu ar šizofrēniju, kuri ārstējas ambulatori. Negatīvie simptomi sliktāk padodas ārstēšanai nekā pozitīvie.⁹ Turklāt tikai dažiem antipsihotiskajiem medikamentiem ir pierādīta efektivitāte negatīvo simptomu ārstēšanā.¹⁰ Šī iemesla dēļ negatīvo simptomu efektīvas ārstēšanas ierobežotās iespējas ir neatrisināta medicīniska problēma, it īpaši, ja ņem vērā, cik nozīmīgi ārstēšanas rezultātu ietekmē tieši negatīvo simptomu mazināšana.⁹ Svarīgi ir negatīvos simptomus atpazīt, saprast un uzsākt ārstēšanu, jo agrīna intervence ļoti ietekmē kopējās funkcionēšanas spējas un, attiecīgi, arī dzīves kvalitāti.⁸

Līdzās negatīvajiem simptomiem ir vēl simptomu grupa, kurai nav apstiprināta mērķtiecīga ārstēšana: tie ir kognitīvie simptomi. Tie arī ir saistīti ar kopējām funkcionēšanas spējām un ir neatrisināta medicīniska problēma.^11,12 Kognitīvā simptomatoloģija ietver pavājinātas spējas rīkoties, it īpaši pieņemt lēmumus un apstrādāt informāciju, uzmanības deficītu un pavājinātu darba atmiņu.¹³ Šie simptomi ietekmē pacientu ikdienas dzīvi un funkcionēšanu. Kognitīvo simptomu izpēte ir ievērojami attīstījusies pēdējās desmitgades laikā. Neskatoties uz to, jaunāko zāļu iedarbība un ārstēšanas pieejas nav pietiekami efektīvas, lai sasniegtu uzlabojumus pacientiem tieši šajā simptomu grupā. Veiksmīgi pilotprojekti, kuros pētīta iedarbība uz kognitīvajiem simptomiem, diemžēl nebija rezultatīvi liela mēroga pētījumos. Tas nozīmē, ka šajā jautājumā plaši pētījumi joprojām ir būtiski svarīgi.¹⁴

Mūsdienās zāļu lietošanas galvenais terapeitiskais uzdevums ir uzlabot kopējās pacienta funkcionēšanas spējas, tomēr pagaidām nozīmīgākie klīniskie uzlabojumi ir novērojami tikai pozitīvo simptomu ārstēšanā. Mūsdienās ārstēšanas izvēlēm jāietver arī negatīvo un kognitīvo simptomu ārstēšanu, ārstnieciskās pieejas jāpārskata pietiekami bieži un regulāri, kā arī jāpielāgo katra pacienta vajadzībām un vēlmēm.¹⁵ Ideālas būtu tādas antipsihotiskās zāles, kuras efektīvi ārstētu visas simptomu grupas, uzlabotu sociālo funkcionēšanu un novērstu tālāku kognitīvo traucējumu attīstību. Veiksmīga ārstēšanas plāna galvenajam indikatoram ir jābūt pamanāmiem uzlabojumiem kopējā funkcionēšanā, kas nodrošina dzīves kvalitātes uzlabošanos.¹⁶