Pacientiem ar ilgstoši noritošām psihiskām slimībām, tostarp šizofrēniju, nākas piedzīvot grūtības darbā, bet stigmas dēļ arī aizspriedumus un diskrimināciju.1 Neskatoties uz to, ka sabiedrība kopumā kļūst arvien izglītotāka psihiskās veselības jautājumos, ja ir runa par šizofrēniju, stigma tomēr pastāv. Daži uzskata, ka cilvēki ar šizofrēniju, iespējams, var kļūt vardarbīgi, ka viņi nespēj būt pastāvīgi nodarbināti un viņu uzvedība var strauji un neprognozējami mainīties.2
Šizofrēnija parasti sāk izpausties vecumā no 18 līdz 35 gadiem, laikā, kad jaunais cilvēks studē vai sāk veidot karjeru.3 Šizofrēnijas diagnoze pacientam var šķist biedējoša. Kādam tas var apdraudēt ieplānoto, jo profesionālajai izaugsmei nepieciešamo izglītību var arī neiegūt un prasmes neapgūt. Tāpēc uzskata, ka šizofrēnijai ir būtiska ietekme uz izglītību un darba izredzēm. Strādājošiem pacientiem ar šizofrēniju slimības simptomi, ārstēšanas nevēlamās blakusparādības un slimības atkārtoti paasinājumi var iespaidot viņu spējas saglabāt darbu.4
Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka šizofrēnijas pacientiem, kuri strādā algotu darbu, ir piecas reizes lielākas izredzes uz funkcionēšanas spēju atjaunošanos, salīdzinot ar pacientiem ar šizofrēniju, kuri nestrādā vai strādā bez atalgojuma. 5,6 Neskatoties uz atkārtotiem centieniem apgūt darbam nepieciešamās prasmes, iekārtoties darbā un saņemt atbalstu, pacientiem, kuri slimo ar šizofrēniju tomēr ir visaugstākie bezdarba rādītāji no visām nodarbinātības ziņā diskriminētajām grupām.7 Pacientiem, kuri slimo ar šizofrēniju konkurētspējīgas nodarbinātības radītāji ir zemi, salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. ASV un Eiropas aprēķini atklāj, ka vien 20% pacientu ar šizofrēniju strādā.8 Aptaujās pacienti ar šizofrēniju pauž neapmierinātību ar zemajiem nodarbinātības rādītājiem, 55%-70% pacientu ar šizofrēniju norāda, ka viņiem ir vēlme strādāt.9
Šajā populācijā bezdarbs dārgi izmaksā ne vien finansiālā ziņā, bet arī tādēļ, ka pacienti ar šizofrēniju bez darba jūtas sociāli nevajadzīgi un mazinās klīniskais ieguvums, proti, zūd pašvērtējums un pašaprūpes spējas.10 Invaliditāte tiek piešķirta, balstoties uz slimības izraisīto darba spēju zudumu. Vienlaicīgi pacientiem ar šizofrēniju tiek piedāvāta profesionālā rehabilitācija, viņi tiek aicināti iesaistīties darba tirgū.11
Virkne faktoru var ietekmēt pacientu ar šizofrēniju nodarbinātību un profesionālo rehabilitāciju.12
Kognitīvie traucējumi: šizofrēnijā kognitīvie traucējumi ir bieži sastopami, un tie ir ne vien klīniski, bet arī funkcionāli nozīmīgi. Traucējumi izpaužas virknē tādu funkciju kā uzmanība, atmiņa, izpildfunkcijas un informācijas apstrādes ātrums.12 Tās uzskata par visproblemātiskākajiem faktoriem nodarbinātībā, izceļot gan grūtības savstarpējā saziņā, gan grūtības veikt kādas aktivitātes, gan kognitīvo funkciju pasliktināšanos, it īpaši spēju apstrādāt informāciju un apgūt jaunus uzdevumus.13
Kaitīgo vielu izraisīti traucējumi: kaitīgo vielu pārmērīga lietošana un atkarības ir plaši izplatītas pacientu vidū, kuri slimo ar šizofrēniju. Tas saistīts ar jau tā nopietnās psihiskās saslimšanas vēl smagāku norisi, ieskaitot atkārtotus slimības paasinājumus un biežāku hospitalizāciju, sliktāku psihosociālo funkcionēšanu un problēmām, kas saistītas ar likumu ievērošanu, veselību un dzīvesvietu.14
Fiziskās saslimšanas: pacienti, kuri dzīvo ar šizofrēniju, ir uzņēmīgāki pret tādām fiziskām saslimšanām kā metabolie traucējumi, kas ir antipsihotisko medikamentu lietošanas nevēlama blakusparādība vai arī tādu neveselīga dzīvesveida izpausmju, kā smēķēšana, mazkustīgs dzīves veids un slikts uzturs, sekas.15
Tiem, kuri spēj strādāt, ir virkne ieguvumu – finansiālā neatkarība, sociālo kontaktu paplašināšanās un pieaugošs pašvērtējums.16 Nodarbinātība ir viens no galvenajiem veidiem kā cilvēki kontaktē ar līdzcilvēkiem, veido sociālos kontaktus, kā arī iegūst jaunus draugus. Turklāt darbā uzticētie pienākumi cilvēkiem ļauj justies novērtētiem, kā arī viņu dzīve kļūst jēgpilna.
Pētījumu rezultāti parāda, ka cilvēki, kuri cieš no psihozēm, ļoti zemu vērtē savas izredzes sasniegt personīgās dzīves mērķi. Un tas, iespējams, var novest pie atkarības no psihoaktīvām vielām un/vai pašnāvības mēģinājumiem. 17
Tā kā nodarbinātības rādītāji pacientu ar šizofrēniju vidū ir ļoti zemi, galvenā uzmanība parasti tiek pievērsta tiem, kuri jau ir bez darba nevis tiem, kuri vēl mācās vai strādā.7 Laicīga iejaukšanās, atbalstot jaunos cilvēkus ar šizofrēniju, kuri vēl mācās, ļautu labāk sekmēt viņu iekļaušanos darba tirgū. Būtu jāatbalsta tos, kuriem ir noteikta diagnoze, lai viņiem būtu lielākas izredzes saglabāt savas darbavietas.5,18
Daudzi pacienti ar šizofrēniju jūtas motivēti strādāt, taču darba devēju un darba ņēmēju priekšstati var būt atšķirīgi. Turklāt daudziem ir šaubas, vai pacients ar šizofrēniju spēs pielāgoties darbam ilgtermiņā konkurences apstākļos. Nereti darba devēji nesaredz to kā sasniedzamu rezultātu. Citu cilvēku stigma izraisa pacientam ar šizofrēniju pašam stigmu, kas savukārt iespaido sākotnējo motivāciju. 6
Neskatoties uz nodarbinātības šķēršļiem, ar kuriem sastopas daudzi pacienti ar šizofrēnijas diagnozi, ir skaidrs, kas būtu jāpaveic, lai veicinātu nodarbinātību, atlabšanu un iekļaušanos sabiedrībā. Risinājums ir visu pušu rokās, un virknei iesaistīto jādod savs ieguldījums, piemēram:
Darba devējiem: Ir jābūt pietiekami labi informētiem, kā arī ir jābūt gataviem rīkoties, ja cilvēks viņiem atklāj, ka viņam ir šizofrēnija vai cita psihiska saslimšana. Turklāt saskaņā ar organizācijas iekšējo kārtību, jāsniedz pacientiem atbilstoša informācija un jāpielāgo darba vide atbilstoši pacienta ar šizofrēniju vajadzībām.
Ģimenei un aprūpētājiem: Tuvinieku atbalsta lokam var būt liela nozīme, lai pacienta ar tādu psihisku saslimšanu kā šizofrēnija ārstēšanas rezultāti būtu labvēlīgi. Viņu uzdevums ir atbalstīt pacientu centienus un mērķus, kā arī palīdzēt viņiem piekļūt pakalpojumiem, kas paredzēti pacientu ar šizofrēniju un viņu ģimeņu atbalstam. Piemēram, pastāv pakalpojumi, kurus organizē pacientu aizstāvības un labdarības organizācijas, kā arī nodarbinātības atbalsta organizācijas.
Veselības aprūpes speciālistiem: Pēc iespējas agrāk jāizvaicā pacienti par viņu darba pieredzi un karjeras plāniem, kā arī jānodrošina dalību atbalsta grupās. Jāņem vērā nodarbinātības jautājums, kad tiek pieņemts lēmums par ārstēšanu. Jāpieaicina karjeras konsultanti, atbalstot pacienta atgriešanos darba tirgū, un jānodrošina medicīniskais atbalsts. Jāatbalsta pacientu patstāvīgu rīcību un atgriešanos darbā, kā arī jārod iespējas pacientiem iedvesmoties no citu cilvēku ar psihiskām slimībām pozitīvās pieredzes.
Valsts pārvaldei: Politikas veidotājiem jāizstrādā reģionāls vai nacionāls, vai vēl plašāk ieviešams plāns ar mērķi palielināt cilvēku ar smagiem psihiskās veselības traucējumiem nodarbinātību. Ir svarīgi nacionālā līmenī izveidot daudz-disciplināru darba grupu, kurā būtu eksperti no valsts institūcijām, kas atbild par veselības, nodarbinātības un pensiju politiku. Mērķim vajadzētu būt nodarbinātības pieaugumam līdz 25 % pacientu ar šizofrēniju grupā desmit gadu laikā.19
Katram, kuru skar šizofrēnija, pieredze ir atšķirīga. Tādi faktori kā slimības sākums un simptomu veids, diagnozes noteikšanas laiks un blakusslimības, sociālie faktori un pieejamais atbalsts, ir mainīgi un katram pacientam atšķirīgi. Katrs pacients ar šizofrēniju ir unikāls, tādēļ nodarbinātības veicināšanas stratēģijas atrašana, kura derētu ikvienam, ir liels izaicinājums.4
Nepieciešams iekļaujošs darba tirgus ar pieejamām darba vietām, jāievieš veselības aprūpes un labklājības sistēmu atbalsts. To prioritātei ir jābūt kvalitatīva darba iespējām pacientiem, kas sadzīvo ar šizofrēniju, jo tas ir būtiski labam klīniskam iznākumam.
Atsauces
- Boardman et al. Br J Psychiatry. 2003; 182:467-8.
- Farkas. World Psychiatry. 2007;6:4–10.
- Cheng et al. Psychological Medicine. 2011;41:949–958.
- https://councilfordisabledchildren.org.uk/sites/default/files/uploads/documents/import/working_with_schizophrenia.pdf
- Mueser et al. Schizophr Bull. 2001;27:281–296.
- Marwaha and Johnson. Soc Psychiatry Psychiatr Epidemiol. 2004; 39(5):337-49.
- Rosenheck et al. Am J Psychiatry. 2006;163:411–417.
- Salkever et al. Psychiatr Serv. 2007;58:315–324.
- Holley et al. Psychiatr Serv. 1998; 49:513–517.
- Bond et al. J Consult Clin Psychol. 2001;69:489–501.
- Bell et al. Schizophr Bull. 1996;22:51–67.
- Mc Gurk et al. Schizophr Bull. 2009; 35(2): 319–335.
- https://councilfordisabledchildren.org.uk/sites/default/files/uploads/documents/import/working_with_schizophrenia.pdf
- Drake and Brunette. Recent Dev Alcohol. 1998; 14():285-99.
- Meyer et al. Schizophr Res. 2008 Apr; 101(1-3):273-86.
- Pharoah et al. Cochrane Database Syst Rev. 2010; (12): CD000088.
- Warner R,. The Env of Schizophr, 2000 ; P71.
- Schulze et al. Social Science & Medicine. 2003; 56(2): 299-312.
- Centre for Mental Health, Department of Health, Mind, NHS Confederation Mental Health Network, Rethink Mental Illness, & Turning Point. 2012.
Veselīga dzīvesveida ieteikumi
Ļoti svarīgi ir ievērot veselīgu dzīvesveidu. It īpaši, ja Jūs dzīvojat ar šizofrēniju. Sekojiet šiem ieteikumiem, kas palīdzēs Jums rūpēties par sevi pat tad,
vēl…Šizofrēnija: kā palīdzēt
Svarīgi ir iepazīt šizofrēniju, lai saprastu tās stadijas, simptomus, kas būs jāpiedzīvo slimības laikā. Daudzi sākotnējie priekšstati nav patiesi
vēl…
