Šizofrēnija ir hroniska psihiska slimība, kas ietekmē cilvēka spēju UZTVERT, VĒRTĒT UN RĪKOTIES. Cilvēkiem ar šizofrēniju ir traucēta pasaules uztvere un pašizpausmes. Viņi bieži ir zaudējuši saikni ar realitāti, un tas šiem cilvēkiem, viņu ģimenes locekļiem un draugiem rada būtisku stresu. Cilvēkiem ar šizofrēniju var būt grūti atšķirt realitāti no slimības radītām idejām. Iespējams, viņi raizējas par to, ka citi lasa viņu domas vai slepus plāno viņiem kaitēt. Šie cilvēki, iespējams, arī dzird, redz vai sajūt neesošas lietas. Dažkārt viņiem var būt grūti sajust, izprast un paust emocijas. Tā kā šizofrēnijas gadījumā tiek skarta domāšana, viņiem var būt grūti koncentrēties vai pieņemt lēmumus. Arī aktivitātes, kas šiem cilvēkiem kādreiz sagādājušas prieku, iespējams, vairs neaizrauj. Slimības simptomi būtiski ietekmē viņu ikdienas aktivitātes un attiecības.

Šizofrēnija ir sastopama retāk nekā citi psihiskās veselības un uzvedības traucējumi, tā skar aptuveni 24 MILJONUS jeb 0.32% pasaules iedzīvotāju. Tā vienlīdz bieži sastopama visu dzimumu, rasu, etnisko grupu un ekonomisko slāņu pārstāvjiem.

Pirmie šizofrēnijas simptomi parasti rodas vēlīnos pusaudža gados vai ap divdesmit gadu vecumu. Šī slimība vīriešiem un sievietēm var rasties vienlīdz bieži. Vīriešiem simptomi parasti sākas agrāk – vēlīnos pusaudža vai agrīnos pieauguša cilvēka gados. Sievietēm augstāks simptomu rašanās risks ir 25–35 gadu vecumā. Šī slimība var sākties arī aptuveni 45–50 gadu vecumā.

Ļoti dažādo izpausmju dēļ ŠIZOFRĒNIJA IR VIENA NO SAREŽĢĪTĀKAJĀM PSIHISKAJĀM SLIMĪBĀM. Lai gan šizofrēnija ir hroniska slimība, to var ārstēt un kontrolēt ar zālēm. Ilgtermiņā šīs slimības skarto cilvēku dzīvi var būtiski uzlabot psihoterapija un psihosociāla ārstēšana.

Lai gan šizofrēnija ir hroniska slimība, to var ārstēt un kontrolēt ar zālēm. Ilgtermiņā šīs slimības skarto cilvēku dzīvi var būtiski uzlabot psihoterapija un psihosociāla ārstēšana.

Pēdējās desmitgadēs esam daudz uzzinājuši par šizofrēniju. Taču PRECĪZA SLIMĪBAS IZCELSME NAV ZINĀMA.

Pētnieki pieļauj, ka to izraisa mijiedarbība starp GĒNIEM UN VIDES FAKTORIEM.

Gēniem ir ļoti svarīga loma šizofrēnijas attīstībā. Pētījumi liecina, šizofrēnijas izcelsme nav saistīta ar vienu konkrētu gēnu, tās izcelsmē var būt iesaistīti daudz dažādi gēni. Tāpat ir skaidrs, ka gēni nav tiešs šizofrēnijas cēlonis, tie drīzāk veicina indivīdu uzņēmību pret šīs slimības attīstību.

Tāpat ir iegūti pierādījumi par ģenētisku predispozīciju. Tāda pati DNS, kāda ir kādam šizofrēnijas slimniekam, palielina šīs slimības iespējamību. Ja šis radinieks ir tuvs, risks paaugstinās 15 reižu. Savukārt, ja radinieks ir identiskais dvīnis, risks paaugstinās par aptuveni 50%.

Ar attīstību un vidi saistītie faktori ietver grūtniecības norisi un dzemdību komplikācijas. Bērna attīstību nelabvēlīgi ietekmē mātes uztura problēmas, vīrusi un toksīni, stress un nabadzība. Riska faktori var būt arī dzīve blīvi apdzīvotā apvidū vai nelabvēlīgs ģimenes fons, kas ietver vardarbību un traumas, zemu intelektu un sastapšanos ar iebiedēšanu.

Pusaudža vecums tiek uzskatīts par pagrieziena punktu šizofrēnijas attīstībā. Šajā ķermeņa attīstībasperiodā galvas smadzenēs, tām nobriestot, notiek virkne pārmaiņu. Jutīgam indivīdam šīs pārmaiņas var izraisīt psihozes epizodes.

Apreibinošu vielu jeb narkotiku lietošana arī tiek uzskatīta par šizofrēnijas riska faktoru, īpaši pusaudža vecumā. Piemēram, marihuānas lietošana kombinācijā ar citiem iepriekš minētajiem riska faktoriem ir tieši saistīta ar šīs slimības attīstību.

Šizofrēnijai ir daudz dažādu simptomu. Lai tos izprastu, vispirms noskaidrosim, kas notiek slimnieka ar šizofrēniju galvas smadzenēs. Pētījumos pierādīts, ka cilvēkiem ar šizofrēniju galvas smadzeņu šūnas darbojas un savstarpēji sazinās citādi.
 
– Neiromediatoru nozīme
Neiromediatoru nozīme Neiromediatori ir ķīmiskas signālvielas, kas pārnes informāciju starp galvas smadzeņu šūnām. Pārāk mazs vai pārāk liels šo signālvielu daudzums ietekmē galvas smadzeņu darbību. DOPAMĪNS. Tas tiek saukts arī par labsajūtas neiromediatoru. Dopamīns ir liela nozīme domāšanas, uztveres un motivācijas veidošanās procesā. Šizofrēnijas gadījumā pārāk liels dopamīns daudzums dažās galvas smadzeņu daļās var izraisīt halucinācijas vai murgus. Savukārt, ar pārāk mazu dopamīns daudzumu citās galvas smadzeņu daļās var izskaidrot motivācijas un enerģijas trūkumu, kas raksturīgs šizofrēnijas gadījumā. Citiem neiromediatoriem, piemēram, gamma aminosviestskābei (GASS), glutamātam un serotonīnam (ko sauc arī par “laimes hormonu”), arī var būt liela nozīme.

Ar šīm izmaiņām iespējams izskaidrot tādus simptomus kā atmiņas traucējumi, grūtības pārslēgties no viena uzdevuma uz otru vai izklaidība. Tie var būt arī iemesls nepareizu lēmumu pieņemšanai vai nespējai paredzēt sekas.

 – Noklusējuma režīms
Daži galvas smadzeņu apvidi kļūst aktīvi, kad mēs ļaujam domām vaļu. Pateicoties tam, ir iespējama sapņošana nomodā, domu apstrāde un atmiņas. Zinātnieki to dēvē par “noklusējuma režīmu”, bet iesaistītos galvas smadzeņu apvidus par “noklusējuma režīma tīklu”.

Cilvēkiem ar šizofrēniju ŠIE APVIDI GANDRĪZ VISU LAIKU IR PĀRSLOGOTI. Tādēļ pastāv grūtības koncentrēt uzmanību vai atcerēties informāciju.

Ir vairākas simptomu pamatkategorijas: pozitīvie, negatīvie, kognitīvie un afektīvie simptomi.

1. Pozitīvie simptomi
Pozitīvie simptomi (kas bieži tiek saukti par “psihotiskajiem simptomiem”) ir domas un uzvedība, kāda nav raksturīga veseliem cilvēkiem. Vienlaikus var būt vairāki pozitīvie simptomi. To vidū ir:

2. Negatīvie simptomi
Negatīvie simptomi ietver domas un rīcību, kas šizofrēnijas gadījumā mazinās vai izzūd, piemēram, motivācija vai spēja paust emocijas. Tie ir grūtāk ārstējami nekā pozitīvie simptomi.

Pie negatīvajiem simptomiem pieder:

Kognitīvie simptomi
Kognitīvie simptomi ietekmē domāšanu un garastāvokli, izraisot snieguma pasliktināšanos skolā un darbā. Tie parasti parādās pirms pozitīvajiem simptomiem un bieži saglabājas arī pēc pozitīvo simptomu izzušanas.

Kognitīvie simptomi ietver UZMANĪBAS, KONCENTRĒŠANĀS un ATMIŅAS traucējumus. Slimniekiem ar šizofrēniju ir grūti iemācīties jaunas lietas vai apstrādāt informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai. Viņiem var būt arī grūti koncentrēt un saglabāt uzmanību, bieži vien halucināciju dēļ. Viņi nespēj pilnvērtīgi reaģēt uz citiem cilvēkiem, tāpēc bieži izvēlas komunicēt pēc iespējas mazāk.

Kognitīvie simptomi apgrūtina ikdienas aktivitātes. Tādēļ tie var būt viens no invaliditāti veicinošiem šizofrēnijas aspektiem.

Bieži cilvēki ar šizofrēniju nezina, ka viņiem ir šī slimība. Izpratnes trūkums, kas tiek saukts arī par “anozognoziju”, var būtiski apgrūtināt ārstēšanu un aprūpi.

Afektīvie simptomi
Līdzās iepriekš minētajiem simptomiem cilvēkam ar šizofrēniju bieži ir afektīvi simptomi, piemēram, depresija un trauksme. Depresija var būt līdz 80% šizofrēnijas slimnieku, un tai var būt daudz negatīvu seku – tā paaugstina recidīva risku, pasliktina sociālo mijiedarbību un dzīves kvalitāti. Depresija var arī paaugstināt pašnāvības risku – gandrīz divām trešdaļām cilvēku ar šizofrēniju, kas izdarījuši pašnāvību, ir bijuši arī depresijas simptomi.Aptuveni pusei slimnieku ar šizofrēniju ir domas par pašnāvību un garastāvokļa traucējumi– vai nu kā slimības simptoms, vai saistībā ar šizofrēnijas izraisīto stresu un sociālajām problēmām. Turklāt aptuveni 30% pacientu ar šizofrēniju ir obsesīvi kompulsīvi simptomi, kas izpaužas kā atkārtotas, uzmācīgas un nevēlamas domas, kas izraisa būtisku stresu un depresiju.

Šizofrēnijas norise ir atkarīga no vairākiem faktoriem: kad simptomi sākas, cik tie ir smagi un cik ilgi tie turpinās. Pirmie simptomi bieži parādās pakāpeniski un laika gaitā kļūst aizvien smagāki un izteiktāki.

Indivīdiem var būt periodi, kad simptomi pastiprinās, un periodi, kad simptomi mazinās. Simptomu pastiprināšanās periodi tiek saukti par paasinājumiem jeb recidīviem. Lietojot zāles, lielākā daļa šo simptomu var mazināties vai izzust (īpaši pozitīvie simptomi). Remisija ir saistīta ar periodu, kadsimptomu nav vai tie ir viegli. Lai gan slimības gaita dažādiem indivīdiem ir dažāda, to var iedalīt trīs atsevišķās fāzēs: PRODROMĀLĀ, AKTĪVĀ un REZIDUĀLĀ.

1. Prodromālā fāze
Prodromāls nozīmē “pirms slimības”. Šajā fāzē, kura var ilgt 2–5 gadus, cilvēks mainās, un šīs izmaiņas pamana ģimenes locekļi un tuvi draugi. Iespējamās izmaiņas ir atmiņas un koncentrēšanās traucējumi vai neparasta uzvedība un idejas, var būt traucēta arī saziņas spēja un samazināta interese par ikdienas aktivitātēm. Pusaudžiem šīm izmaiņām bieži netiek pievērsta uzmanība, jo tās attiecīgajā vecuma posmā tiek uzskatītas par normālām. Pēc laika atskatoties, minētos simptomus ir vieglāk interpretēt kā brīdinošās pazīmes. Taču iepriekš tos ir ļoti grūti atšķirt no parastajām pubertātes pazīmēm.

2. Aktīvā fāze
Šajā fāzē parādās psihotiskie simptomi, piemēram, halucinācijas, murgi un/vai dezorganizēta domāšana un runa, kā arī depresija vai emocionāls blāvums. Šo simptomu esamība tiek saukta par “psihozi”, un tās izpausmes periods tiek saukts par “psihozes epizodi”. Simptomi var rasties pakāpeniski vai pēkšņi. Vairumā gadījumu cēlonis nav zināms. Zinātnieki domā, ka pirmo psihotisko simptomu rašanos (kas tiek saukts par “pirmo uzliesmojumu”) var izraisīt stress. Pacienti un viņu ģimenes locekļi šajā fāzē parasti vēršas pēc profesionālas palīdzības.

3. Reziduālā fāze
Tas ir 6–18 mēnešus ilgs periods pēc aktīvās fāzes. Šajā fāzē daudzi raksturīgie psihotiskie simptomi mazinās. Taču daži atlieku simptomi, piemēram, halucinācijas vai funkcionāli traucējumi var saglabāties. Pozitīvos simptomus var nomainīt negatīvie simptomi, piemēram, enerģijas trūkums un atsvešināšanās no sabiedrības. Daudzos gadījumos pacienti šajā periodā sāk atpazīt savus simptomus un mācās tikt ar tiem galā.

Lai gan slimība katru cilvēku ietekmē atšķirīgi, šīs jomas pētījumi liecina, ka slimība parasti notiek kādā no raksturīgajām formām, kas nākamajās četrās shēmās ilustrētas ar iespējamām šizofrēnijas izpausmēm un ietekmi uz pacientu funkcionālajām spējām.

Kā redzams 1. attēlā, pēc akūtas pirmās epizodes ar psihotiskiem simptomiem 22% slimnieku var iestāties remisija, un nākotnē vairs nerodas ne recidīvs, ne funkcionāli traucējumi.

Pētījumi liecina, ka 35% gadījumu slimība progresē epizodiski, nākamajos gados ir vairākas psihozes epizodes, kā redzams 2. attēlā.

Šīs epizodes bieži ierosina paaugstināts stresa līmenis. Dažos gadījumos starp atsevišķām epizodēm iestājas pilnīga remisija un tiek atgūtas funkcionālās spējas.

Aptuveni 8% slimnieku iestājas daļēja remisija, simptomi mazinās, bet saglabājas, kā redzams 3. attēlā.

Tie var būt psihotiskie simptomi, negatīvie simptomi, kognitīvie traucējumi un normālas funkcionētspējas zudums.

Aptuveni 35% gadījumu slimība pakāpeniski progresē, un atsevišķas epizodes nav iespējams izšķirt, kā redzams 4. attēlā.

Svarīga piebilde!

ŠIZOFRĒNIJAS SIMPTOMUS IESPĒJAMS LABI KONTROLĒT ar zālēm, un cilvēki ar šizofrēniju var dzīvot piepildītu un saturīgu dzīvi. Jūsu kā aprūpētāja izrādītās rūpes un atbalsts var būtiski palīdzēt tuviniekam dzīvot pilnvērtīgi.