Saskaņā jaunākajām vadlīnijām, diagnozes noteikšana nav iespējama, pirms tiek konstatēti pirmie akūtie psihotiskie simptomi. Taču prodromālo pazīmju identificēšana var būt ļoti būtiska, lai novērstu tālāku slimības attīstību, kā arī nodrošinātu agrīnu iejaukšanos.

Ja kāds pamana prodromālās pazīmes, ir jācenšas tās mazināt, izvairoties no zināmajiem riskiem, kuri ietekmē šizofrēnijas attīstību: no stresa, urbanizētas vides, emigrācijas, marihuānas lietošanas, u.c….

Šizofrēnijas diagnozi veido noteiktu simptomu kopums. Lai arī atsevišķas bioloģiskās un fiziskās izmaiņas var noteikt ar testu palīdzību, tās parasti neizmanto diagnozes noteikšanā.¹
Kad veselības aprūpes speciālists runā ar Jums vai Jums tuvu cilvēku par iespējamo šizofrēnijas diagnozi, viņš vadās pēc noteiktiem standartizētiem norādījumiem.
Ar šizofrēnijas diagnostisko testu palīdzību izvērtē, kā trīs simptomu grupas ietekmē cilvēku ar šizofrēniju.² Testi, kuru mērķis ir diagnosticēt un izslēgt citas saslimšanas, var ietvert:³

Starptautiski atzītajā psihisko traucējumu rokasgrāmatā (DSM-5)⁴ ietverta lielākā daļa jaunāko kritēriju, lai identificētu šizofrēniju. Ārsts izmantos tos diagnosticēšanai.
Rokasgrāmatā aprakstīts plašs simptomu loks un pazīmes, kuras raksturīgas šizofrēnijai. Tomēr pacientiem, kuri slimo ar šizofrēniju, neizpaudīsies ikviens simptoms, kurš aprakstīts DSM-5.
Katram pacientam, kurš slimo ar šizofrēniju, ir unikāla simptomu kombinācija un pieredze.⁵

Iespējamās diferenciāldiagnozes ietver bipolāri afektīvus traucējumus, smadzeņu audzējus, Vilsona slimību, hipertireoīdismu un tādas infekciju slimības kā gripa, Laima slimība un HIV, kuras var radīt izmaiņas cilvēka psihiskajā stāvoklī.⁶

Svarīgi uzsvērt, ka šizofrēnijas norise nav lineāra.
Tā kā šizofrēnija norises ziņā ir individuāla un atšķirīga, labākais veids, kā tās gaitu raksturot, ir aprakstīt slimības fāzes, kuras var izpausties dzīves laikā: prodromālā, akūtā un stabilitātes fāze.^7,8

Lai diagnosticētu šizofrēniju, DSM-5 vadlīnijas rekomendē divu vai vairāku simptomu esamību, kuri ilgst vismaz vienu mēnesi.⁴ Biežāk sastopamie simptomi, kurus sauc par pozitīvajiem simptomiem, ir murgi, halucinācijas, kustību traucējumi un dezorganizēta runa vai uzvedība.⁴ Otra svarīga simptomu grupa ir negatīvie simptomi, kas var būt, piemēram, emociju trūkums vai samazināts runas apjoms.⁴ Var būt arī kognitīvie simptomi, kuri var izpausties kā grūtības pieņemt saprātīgus lēmumus vai veikt izvēles, kā arī pazeminātas loģiskās domāšanas spējas.⁹

Gan pozitīvie, gan negatīvie simptomi var parādīties ikkatrā no slimības fāzēm: pirms, pēc vai psihotisko epizožu laikā.