Mēs nereti izmantojam terminu “stigmatizācija”, ja runājam par raksturiezīmēm vai traucējumiem, kas piemīt indivīdam un “normāliem” cilvēkiem tās šķiet nepieņemami atšķirīgas. Psihisko slimību pacientu stigmatizācijas ietekme ir milzīga un izplatīta.¹

Cilvēki ar smagām psihiskām slimībām bieži ziņo par piedzīvoto diskriminējošo attieksmi viņu psihiskā stāvokļa dēļ. Diskriminācija ir saistīta ar:¹

Garīgās veselības stigmatizācijai ir kritiski liela ietekme uz indivīda vēlmi meklēt palīdzību, bet kavēšanās var saasināt stāvokli. Sekas, paildzinot pirmās psihozes neārstēšanu, ir īpaši smagas; jo ilgāk neārstē, jo sliktāks slimības iznākums.² Turklāt, jo ilgāk psihoze atstāta neārstēta, jo, kā atklāts, mazāka iespējamība, ka standarta ārstēšana palīdzēs.³

Lai tālāk izprastu stigmatizācijas korelāciju ar iesaistīšanos ārstēšanā un funkcionēšanu pēc pirmās epizodes psihozes, ASV tika veikts liels pētījums, kurā piedalījās 339 pacienti no 34 sabiedrībā balstītiem veselības centriem 21 štatā. Pacientu vecums bija no 16 līdz 49 gadiem.¹

Pētnieki izmantoja standarta metodes, lai novērtētu diagnozes (Strukturētas klīniskās intervijas saskaņā ar klasifikācijas asi I DSM (psihisko slimības diagnostikas) -IV traucējumiem, simptomus (Pozitīvo un negatīvo simptomu skalu (PANSS), psihosociālo funkcionēšanu (Dzīves kvalitātes skala), stigmas uztveri (Stigmas skala), psihosociālo labsajūtu (Psihosociālās labsajūtas skala [SPWB]), un subjektīvo atlabšanu (psihiskās veselības izveseļošanās mērītājs [MHRM]). Pētījuma pamatā bija sākumstāvokļa dati, kuri apkopoti Atlabšanas pēc pirmās šizofrēnijas epizodes agrīnas ārstēšanas programmas (RAISE-ETP) projektā. Apmācīti intervētāji veica visus diagnostiskos un simptomu novērtējumus.

Rezultāti uzrādīja, ka stigma ir lielā mērā saistīta ar ģimenes stāvokli; tiem, kuri bijuši/ir precēti, novēroja lielāku stigmu, nekā tiem, kuri nekad nav bijuši precēti. Tiem, kuri dzīvoja mājās, stigma bija mazāk novērojama, nekā pārējiem. Uztvertā stigma bija izteikti nozīmīgi saistīta ar nodarbinātības statusu; tiem, kuri bija bez darba, bija lielāki stigmas rādītāji nekā pārējiem. Stigma nebija nozīmīgi saistīta ar kādu no tādiem demogrāfiskajiem raksturojumiem kā vecums, dzimums, rase, etniskā piederība vai izglītības līmenis, ne arī ar studenta statusu.

Turklāt tika ziņots, ka augstāka stigmas uztveres pakāpe bija saistīta ar nozīmīgi ilgāk neārstētu psihozi, kontrolējot psihiatriskos simptomus. Klīniski stigmas uztvere bija saistīta ar depresiju, labsajūtu un atlabšanu, neatkarīgi no simptomu smaguma, bet ne citiem funkcionēšanas simptomiem. Kad pētījuma dalībnieki tika tālāk sagrupēti, attiecīgi vadoties no augstas/zemas stigmas pakāpes un īsa/gara neārstētās psihozes ilguma, tika novērots, ka dalībniekiem ar augstu stigmu un ilgu neārstētu psihozi bija smagāka depresija, sliktāka pašsajūta un atlabšana salīdzinājumā ar tiem, kuriem bija augsta stigmas pakāpe un īss neārstētas psihozes periods. Pretēji, dalībniekiem ar zemu stigmas pakāpi bija mazāk smaga depresija un labāki labsajūtas un atlabšanas rezultāti, neskatoties uz neārstētās psihozes ilgumu.

Pētījums arī uzrādīja, ka stigmas uztvere ir saistīta ar:

Kopumā šī pētījuma rezultāti apliecināja, ka pastāv korelācija starp stigmas uztveri un neārstētas psihozes ilgumu pacientiem ar pirmo psihozes epizodi, kontrolējot simptomu smagumu, lielā dalībnieku kohortā. Turklāt pētījuma rezultāti norādīja, ka stigmas ietekme uz psihosociālo funkcionēšanu ir kumulatīva laikā no slimības sākuma līdz ārstēšanas uzsākšanai. Lai arī pētījumu ierobežoja tas, ka tika pielietots tikai viens uztvertās stigmas mērījums un pašstigma netika tieši izvērtēta, ir skaidrs, ka nepieciešami turpmāki pētījumi par intervencēm, kas vērstas uz stigmas ietekmi uz labsajūtu un psihosociālo funkcionēšanu noteiktās populācijās.