Lai arī slimības izplatība ir samērā zema, šizofrēnija ir to 25 slimību vidū, kuras visbiežāk noved pacientu līdz invaliditātei.¹ Pat ar vislabākajām ārstēšanas metodēm, slimības sarežģītības un plašo izpausmju dēļ, bieži neizdodas panākt vislabāko rezultātu.

Neskatoties uz to, ka pasaulē vērojamas lielas atšķirības starp valstīm šizofrēnijai piešķirto līdzekļu apjomā un pakalpojumu pieejamībā, kopumā pasaules ekonomikai šizofrēnijas radītais slogs ir milzīgs. Galvenās izmaksu grupas veido tiešās veselības aprūpes izmaksas (piem., stacionāru izmaksas, ambulatorās ārstēšanas izmaksas, neatliekamās medicīniskās palīdzības izmantošana, zāļu izmaksas), tiešās ar veselības aprūpi nesaistītās izmaksas (piem., tiesībsargājošo iestāžu izmaksas, bezpajumtnieku patversmju pakalpojumi) un netiešās izmaksas (piem., bezdarbs, zaudētā produktivitāte, priekšlaicīga mirstība, aprūpētāju laiks). Nesen veikto šizofrēnijas izmaksu izvērtējumu piemēri sniedz sistemātisku pārskatu par pētījumiem, kas īstenoti 24 valstīs, četros reģionos (Eiropā, ASV, Āzijas un Klusā okeāna reģionā, Āfrikā). Šajos pētījumos izdevumi gadā svārstījās no 94 miljoniem līdz 102 miljardiem ASV dolāru.² Papildus ASV veiktajā pētījumā atklājās, ka šizofrēnijas izmaksas 2013. gadā bija 155,7 miljardi ASV dolāru, lielākās papildus izmaksas bija saistītas ar bezdarbu (38%), zaudētu produktivitāti (34%), kā arī tiešajām veselības aprūpes izmaksām (24%)³. Netiešās veselības aprūpes izmaksas bija galvenais papildu izmaksu cēlonis abos minētajos ziņojumos.

Pacientiem ar šizofrēniju laika gaitā pasliktinās psihiskās funkcijas, kas noved pie sociālās dzīves ierobežojumiem un var novest pat līdz sociālai izolācijai, aizspriedumiem no apkārtējo puses, vēl lielākiem funkcionēšanas un kognitīvajiem traucējumiem, pazeminās dzīves kvalitāte un fiziskā veselība. No tā cieš ne tikai pacients ar šizofrēniju, bet vienlaikus arī viņu ģimenes un aprūpētāji.^4,5

Pacientu ar šizofrēniju priekšlaicīgu mirstību veicina virkne faktoru. Vidēji dzīves ilgums pacientiem ar šizofrēniju ir par 10 – 25 gadiem īsāks salīdzinājumā ar pārējo populāciju.⁶ Turklāt retrospektīvā ASV datu bāzes analīzē noskaidrots, ka pacientiem ar šizofrēniju pieaugušā vecumā ir 3,5 reizes lielāka mirstības iespējamība nekā pieaugušajiem pārējā populācijā.⁷ Galvenie faktori pacientu ar šizofrēniju priekšlaicīgai mirstībai saistīti ar neveselīgu dzīves veidu, sliktu fizisko veselību, 12 reizes augstāku pašnāvību risku un antipsihotisko medikamentu nevēlamām blakusparādībām.^8,9 Pacientiem ar šizofrēniju ir ne vien vairāk kardiovaskulāro slimību riska faktoru salīdzinājumā ar citiem, kā piemēram, lieka ķermeņa masa, smēķēšana, augsts asinsspiediens un metabolais sindroms, bet viņi salīdzinoši mazāk saņem profilaktisku palīdzību.^10,11 Turklāt daži otrās paaudzes antipsihotiskie medikamenti var veicināt svara pieaugumu un attiecīgi metabolo sindromu¹², kas 2-3 reizes palielina kardiovaskulāro mirstību un divas reizes palielina mirstību kopumā.¹³ Riska faktorus, kas ir pacientu ar šizofrēniju priekšlaicīgas nāves pamatā, ir iespējams novērst, tāpēc ārstēšanas uzdevumos jāiekļauj arī fizisko veselību uzlabojošie pasākumi, jāparūpējas par labāku pieejamību veselības aprūpei, tajā skaitā skrīningam.¹⁴

Šizofrēnija ir izteikti heterogēna saslimšana, kur pacienta ārstēšanas rezultāts var būt no pilnīgas atlabšanas līdz stāvoklim, kad nepieciešama nepārtraukta aprūpe. Diemžēl šizofrēnijas gadījumā pilnīga izārstēšanās notiek reti¹⁵ un pacientiem nākas sadzīvot ar grūtībām sociālā dzīvē, attiecībās, nodarbinātības jomā un patstāvīgas dzīves nodrošināšanā.¹⁶ Pat sasniedzot remisiju un atbrīvojoties no psihotiskajiem simptomiem, traucējumi saglabājas, jo funkcionēšanas rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no kognitīvo un negatīvo simptomu esamības un to smaguma pakāpes, kurus ir sarežģīti ārstēt.¹⁷ Tādēļ pacientiem ar šizofrēniju ir zemāka dzīves kvalitāte nekā pārējai populācijai, un tās pasliktināšanās saistīta ar slimības ilgumu, negatīvajiem un depresīvajiem simptomiem, zāļu nevēlamajām blakusparādībām, ka arī ģimenes atbalsta trūkumu. Pacientu vidū labāka dzīves kvalitāte ir jauniem cilvēkiem, sievietēm, precētiem cilvēkiem un pacientiem ar zemāku izglītības līmeni. Ārstēšana ar antipsihotiskajiem medikamentiem, kuriem ir laba panesamība, kā arī papildus psihosociālais atbalsts var uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.^18,19

Zināms, ka negatīvie simptomi ievērojami pasliktina šizofrēnijas iznākumu. Tie ir saistīti ar lielu slimības slogu, jo ir nomācoši, noturīgi un saistās ar sliktām funkcionālās atlabšanas izredzēm. Negatīvo simptomu gadījumā ir lielāka nepieciešamība izmantot veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī tiem ir negatīva ietekme uz dzīves kvalitāti. ^26,27

Negatīvo simptomu grupā motivācijas trūkums ir viens no svarīgākajiem funkcionēšanas traucējumu rādītājiem. Attiecībā uz funkcionālajiem traucējumiem ir pierādījumi, kas liecina par iespējamu mijiedarbību starp negatīvajiem un kognitīvajiem simptomiem.²⁸ Ierobežotās negatīvo simptomu ārstēšanas iespējas ir nopietna un neatrisināta medicīniska problēma, kas palielina šizofrēnijas radīto slogu.

Pacientiem ar šizofrēniju bieži ir nepieciešama palīdzība personiskajā aprūpē, ārstniecības jautājumu risināšanā un ikdienas aktivitātēs.⁴ Vairumā gadījumu pacientu ar šizofrēniju aprūpi uzņemas ģimenes locekļi. Aptaujas dati liecina, ka 68% aprūpētāji ir vecāki, 12% brāļi vai māsas, 7% dzīvesbiedri vai partneri un 7% bērni vai mazbērni.²⁹ Aprūpētājiem grūtības var sagādāt lielā darba slodze mājās, miega traucējumi, finansiālās problēmas, brīvā laika trūkums, sabiedrības aizspriedumi un sociālā izolācija.⁴ Pētījumos norādīts, ka daudzi aprūpētāji piedzīvo nopietnas kognitīvas, psiholoģiskas (piem., nemieru, depresiju), sociālas (piem., stigmatizāciju, izolāciju) un finansiālas problēmas.^30-32 Cieš arī aprūpētāju darba produktivitāte un karjera, jo nākas atstāt darbu vai samazināt darba stundas, lai aprūpētu slimnieku.

Zināms, ka simptomu smagums, pacientu nespējas izteiktība un slimības radītais kaitējums rada lielu slogu ģimenei^33,34, tomēr pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi attiecībā uz pozitīvo un negatīvo simptomu saistību ar slogu aprūpētājiem. Dažos pētījumos pozitīvie simptomi saistīti ar ģimeņu izjukšanas lielāku iespējamību un apkaunojuma sajūtām, savukārt citos norādīts, ka pacientu motivācijas trūkums prasa vairāk aprūpētāju laika un enerģijas.^35-37