Eiropas Psihiatru asociācijas 30. ikgadējā kongresa ietvaros notika sesija ar nosaukumu “Rekomendācijas kariprazīna devu izvēlei šizofrēnijas ārstēšanai”, kurā uzstājās Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras profesors Elmārs Rancāns.
 
Prof. Rancāns savu prezentāciju sāka, skaidrojot, cik svarīgi ir atrast pacientam optimālo zāļu dozēšanas stratēģiju šizofrēnijas ārstēšanā. Ārstu mērķis ir gūt ātru un adekvātu atbildes reakciju uz izvēlēto terapiju, vienlaicīgi nodrošinot minimālu un panesamu blakusparādību līmeni¹. Ja blakusparādības attīstās, sekas var būt devas vai zāļu maiņa, kam var sekot slikta līdzestība, zāļu lietošanas pārtraukšana un rezultātā var iestāties rezistence pret ārstēšanu^1,2. Un tieši no tā ir svarīgi izvairīties, norādīja profesors Rancāns.
 
Ievada daļas turpinājumā, prof. Rancāns runāja arī par to, kāpēc ir grūtības atrast adekvātu devu jaunas medikamentozās terapijas gadījumā. Informācija attiecībā uz jauno medikamentozo terapiju galvenokārt tiek iegūta klīniskajos pētījumos, kur izstrādātāja mērķis ir konstatēt mazāko efektīvo devu salīdzinājumā ar placebo, kurai raksturīgas iespējami mazāk blakusparādības¹. Tādēļ devas, kas noteiktas klīniskajos pētījumos, var būt daudz mazākas par tām, kas nepieciešamas reālajā praksē¹. Turklāt, profesors uzsvēra, sakarā ar to, ka pacientiem pētījumos ir jāatbilst stingriem iekļaušanas kritērijiem, tie, visticamāk, atšķiras no pacientiem ārstu ikdienas praksē¹.
 
Pievēršoties kariprazīna apskatam, prof. Rancāns skaidroja kariprazīna receptoru afinitāti un to, ar ko šīs zāles atšķiras no citiem pieejamiem antipsihotiskajiem līdzekļiem. Pēc tam viņš ieskicēja metodoloģiju nesen publicētam viņa pārskata rakstam, kura mērķis bija salīdzināt un apkopot gan klīniskajos pētījumos, gan reālās klīniskās prakses novērojumos iegūtos datus par kariprazīna lietošanu³. Izmantotajā meklēšanas shēmā tika iegūti 186 rezultāti, no kuriem 36 raksti atbilda iekļaušanas kritērijiem un tie bija: 6 klīniskie pētījumi, 1 klīniskais novērojums un 29 pacientu gadījumi³.

Prof. Rancāns lekcijas sākumā iztirzāja kariprazīna devu lietošanas shēmu, uzsākot ārstēšanu. Kariprazīns ir reģistrēts 4 devās – no 1,5 mg līdz 6,0 mg – un klīniskajos pētījumos sākuma deva bija 1,5 mg³. Lai gan 1,5 mg deva dominējoši tika lietota reālās klīniskās prakses novērojumos ārstēšanas sākumā, 3,0 mg deva tika lietota pacientu gadījumu ziņojumos, un pat lielākas devas – 4,5 mg un 6,0 mg – Latvijā veiktajā klīniskajā novērojumā³.
 
Klīniskajos pētījumos pēc kariprazīna terapijas uzsākšanas tika izmantotas divas pakāpeniskas devas palielināšanas (titrēšanas) shēmas: ātrā titrēšana, kur deva katru dienu vai katru otro dienu tika palielināta par 1,5 mg, un lēnā titrēšana, kur deva tika palielināta reizi nedēļā³. Reālās klīniskās prakses pētījumos, kā informēja prof. Rancāns, par ātro titrēšanu tika ziņots 8 klīniskajos gadījumos un par lēno titrēšanu – 4 gadījumos³. Klīniskajā novērojumā tika pielietotas gan ātrās, gan lēnās titrēšanas shēmas³.

Prof. Rancāns pievērsās tēmai par medikamenta nomaiņu, kad nepietiekamas atbildes reakcijas vai nepanesamu blakusparādību gadījumā iepriekš lietotā antipsihotiskā līdzekļa lietošana tiek pārtraukta un uzsākta jaunā līdzekļa lietošana. Viņš norādīja, ka kopumā ir četras zinātniskajā literatūrā definētas terapijas nomaiņas shēmas: vienmomenta- vienmomenta, pakāpeniska-vienmomenta, pakāpeniska-pakāpeniska un vienmomenta-pakāpeniska^1,3. Pārejot no iepriekš lietotā antipsihotiskā līdzekļa uz kariprazīnu, tiek rekomendēta pakāpeniska-pakāpeniska nomaiņas shēma ar atšķirīgu pārklāšanās ilgumu, atkarībā no iepriekš lietotā antipsihotiskā līdzekļa. Pāreja uz kariprazīnu sniedz ieguvumu, ja iepriekš lietotais antipsihotiskais līdzeklis nav devis atbildes reakciju uz pozitīvajiem vai negatīvajiem simptomiem vai tā ir bijusi tikai daļēja; ja attīstās konkrētas blakusparādības, piemēram, ķermeņa masas palielināšanās; ja nav ievērota līdzestība vai, ja bijusi atkarību izraisošo vielu lietošana³. Izvēloties antipsihotisko līdzekļu pakāpenisku pārklāšanos, prof. Rancāns ieteica ievērot šādus noteikumus:

• 1 nedēļu ilgu pārklāšanos, pārejot no antipsihotiskā līdzekļa, kam ir ar kariprazīnu līdzīgs receptoru profils, piemēram, no aripiprazola;


• 2 nedēļu ilgu pārklāšanos, pārejot no otrās paaudzes antipsihotiskā līdzekļa, kam raksturīgs dopamīna D2 receptoru antagonisms, piemēram, no risperidona;


• 3 nedēļu vai 4 nedēļu ilgu daļēju medikamentu pārklāšanos, pārejot no antipsihotiskā līdzekļa, kam raksturīgs pavisam atšķirīgs receptoru profils, piemēram, no klozapīna.

Tā kā klīniskajos pētījumos tiek piemērots zāļu nelietošanas starplaiks, dati par antipsihotisko līdzekļu vienmomenta vai pakāpenisku nomaiņu ir pieejami tikai reālās klīniskās prakses pētījumos.³ Pirms pievēršanās uzturošās terapijas tēmai prof. Rancāns norādīja arī, kā mazināt komplikācijas medikamentu nomaiņas laikā, piemēram dopamīnerģisko “atsitiena” efektu var mazināt, palielinot iepriekš lietotā antipsihotiskā līdzekļa devu. Profesors dalījās arī ar dažām atziņām par akatīzijas uzraudzību.³ Runājot par uzturošo terapiju, viņš uzskatāmi parādīja, ka balstoties uz pacientu gadījumiem un klīniskajā novērojumā iegūtiem datiem, uzturošai devai vienlīdz bieži tika lietoti 3,0 mg, 4,5 mg un 6,0 mg kariprazīna dienā.

Nobeigumā prof. Rancāns runāja par antipsihotisko līdzekļu vienlaicīgu lietošanu. Viņš uzsvēra, ka, lai gan kariprazīns ir reģistrēts monoterapijai, polifarmācija reālās dzīves praksē ir bieži sastopama.³ Patiešām, klīnisko gadījumu aprakstos 17,2% ārstu izvēlējās polifarmāciju, piemēram, kariprazīna un klozapīna kombināciju.³ Prof. Rancāns citēja atsaucēs minēto Hjorth rakstu, kurā uzskatāmi paradīts, ka receptoru profila saderība ir ļoti svarīgs faktors, kombinējot antipsihotiskos līdzekļus.^3,4

Lekcijas kopsavilkumā, prof. Rancāns vēlreiz uzsvēra labas devu piemērošanas shēmas nozīmi; apstiprināja, ka reālās klīniskās prakses dati ir līdzīgi tiem, kas konstatēti klīniskajos pētījumos saistībā ar kariprazīna lietošanu; ieteica uzsākt terapiju un devas titrēšanu ar noteikumu “uzsākt ar nelielu devu un palielināt lēni”; un beidzot – rekomendēja ārstēt pietiekami ilgu laiku, nepārsteigties ar zāļu nomaiņu; izvēloties polifarmāciju, nepieciešams izvērtēt medikamentu receptoru blokādes profilus.