Covid-19 pandēmijas ietekme visā pasaulē ir nenoliedzama, un tās ietekme uz veselības aprūpes sistēmām un cilvēku veselību, visticamāk, būs jūtama vēl daudzus gadus. Izglītojošā simpozijā, kas notika 34. Eiropas neiropsihofarmakoloģijas kongresā, tika apspriesti jautājumi, kas saistīti ar COVID-19 ietekmi uz cilvēkiem ar šizofrēniju.

Simpozija lekcijas ar nosaukumu “COVID-19 pandēmija: ietekme uz fizisko un garīgo veselību cilvēkiem, kuri dzīvo ar šizofrēniju” sniedza jaunāko informāciju par COVID-19 pandēmijas ietekmi uz cilvēku ar šizofrēniju veselības stāvokli, ārstēšanas nodrošināšanu un aprūpes pieejamību.

Pandēmijas sākumā, cilvēkiem ar tādiem psihotiskiem traucējumiem kā šizofrēnija, SARS-CoV2 infekcija tika pārbaudīta biežāk nekā pārējiem cilvēkiem¹, simpozija atklāšanas lekcijā sacīja Izraēlas Garīgās veselības centra Petach-Tikva Geha stacionārās rehabilitācijas psihiatriskās nodaļas vadītājs Dr. Amir Krivoy.

Dati arī liecina, ka cilvēki ar šizofrēniju, kuriem SARS-CoV2 infekcijas tests bija pozitīvs, biežāk tika hospitalizēti² un viņu vidū bija augstāka mirstība^3,4, salīdzinot ar cilvēkiem bez psihotiskiem vai citiem psihiskiem traucējumiem.⁵

Tad Dr. Krivoy apsprieda paaugstinātu slikta iznākuma risku cilvēkiem ar šizofrēniju, ko skāris COVID-19.

Viņš uzsvēra ASV nesen veikto pētījumu, kurā tika aplūkoti hospitalizācijas un mirstības rādītāji saistībā ar nopietnu SARS-CoV2 infekciju.² Rezultāti liecināja, ka psihiatriskā diagnoze saistās ar par 30% paaugstinātu mirstības risku.²

Paaugstināto mirstības risku COVID-19 dēļ apstiprināja arī cits ASV pētījums³ un arī Francijas pētījums.⁴ Dr. Krivoy norādīja, ka abos pētījumos cilvēkiem ar Covid-19 un garīgās veselības traucējumiem bija augstāks mirstības rādītājs, salīdzinot ar tiem, kuriem to nebija.^3,4 Faktiski Francijas pētījumā cilvēkiem ar šizofrēniju ne tikai bija lielāka iespējamība nomirt slimnīcā, bet arī bija mazāka iespēja tikt uzņemtiem intensīvās terapijas nodaļā.⁴ Dr. Krivoy norādīja, ka tas nozīmē, ka cilvēki ar šizofrēniju nesaņēma tādu pašu adekvātu aprūpi kā citi hospitalizētie pacienti.⁴

Visā visumā, Dr. Krivojs uzsvēra, iespēja, ka kāds pacients ar šizofrēniju tiks hospitalizēts Covid-19 dēļ, ir apmēram piecas reizes lielāka nekā cilvēkam bez šizofrēnijas, un viņu mirstības risks ir apmēram 2,5 reizes augstāks.⁵

Hospitalizācijas un mirstības risks šizofrēnijas gadījumā ir augsts

Turpinājumā, Dr. Krivoy stāstīja par saviem novērojumiem, ka cilvēki ar šizofrēniju ir neaizsargāta pacientu grupa. Viņš jautāja, ko varam darīt, lai mazinātu COVID-19 izraisīto papildus risku?

Viņš dalījās ar dažiem saviem nepublicētajiem datiem, kuros bija aplūkota COVID-19 pandēmijas ietekme uz cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Izmantojot Clalit veselības aprūpes pakalpojumu elektronisko datu bāzi, kurā iekļauti dati par vairāk nekā pusmiljona dalībniekiem, tika vērtēts, vai psihotiskie traucējumi, vai ārstēšana ar antipsihotiskām zālēm ir Covid-19 infekcijas, hospitalizācijas un mirstības riska faktori. Rezultāti liecināja, ka mazāka saslimstība ar COVID-19 infekciju tika novērota, lietojot antipsihotiskās zāles, bet pēc inficēšanās cilvēkiem ar šizofrēniju bija augstāks hospitalizācijas un mirstības risks COVID-19 dēļ nekā tiem, kuriem tā nebija.

Noslēgumā Dr. Krivoy uzsvēra, ka cilvēkiem ar psihotiskiem traucējumiem ir lielāka iespēja tikt hospitalizētiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir inficēti ar Covid-19, vai nē. Inficēšanās ar Covid-19 palielina viņu iespēju tikt hospitalizētiem.⁶ Tādējādi, lai sasniegtu vislabākos rezultātus, pacientu ar šizofrēniju, kam ir pozitīvs SARS-Cov2 tests vai kuriem attīstās Covid 19, ārstēšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Aplūkojot COVID-19 pandēmijas ietekmi uz pacientu ar šizofrēniju aprūpi, nākamā runātāja un sesijas vadītāja profesore Carmen Moreno atzīmēja, ka izdevumi garīgās veselības pakalpojumiem vienmēr bijuši zemi, bet pandēmijas laikā tie ir sasnieguši kritisku līmeni.

Lai ilustrētu savu viedokli, prof. Moreno, bērnu un pieaugušo psihiatre Gregorio Marañón slimnīcā Madridē, Spānijā, citēja Pasaules Veselības organizācijas datus. Tie rāda, ka garīgās veselības pakalpojumi bija traucēti 93% no 130 aptaujātajām valstīm, kur garīgās veselības pakalpojumiem paredzēti tikai 2% no valsts veselības aprūpes budžeta.⁶

Viņa teica, ka cilvēkiem ar šizofrēniju pandēmijas laikā var būt īpaši apgrūtināta piekļuve garīgās veselības aprūpei. Tādi faktori kā stāvokļa stigmatizācija, zemi ienākumi, nestabilitāte mājokļa jomā vai neveselīgs dzīvesveids var apgrūtināt viņu piekļuvi tik nepieciešamajiem garīgās veselības pakalpojumiem.⁷

Izmaiņas aprūpes pieejamībā

Skatoties, kā pandēmija ir ietekmējusi ikdienas psihiatriskās aprūpes praksi, prof. Moreno apsprieda dažas tūlītējās sekas, kas bija notikušas viņas reģionā, iespējams, līdzīgi kā citās praksēs visā pasaulē. Tās ietvēra dramatisku pieejamo psihiatrisko gultu skaita samazināšanos, tika slēgtas ambulatorās un rehabilitācijas nodaļas, no kurām daudzas vēl joprojām nav pilnībā atvērtas. Visā pandēmijas laikā psihiatriskās neatliekamās palīdzības nodaļu apmeklējumi tika samazināti par 75%, sacīja prof. Moreno.⁸

Turklāt psihiatri konstatēja, ka viņiem nepieciešams papildu laiks, lai rūpētos par slimnīcas darbinieku un pacientu radinieku garīgās veselības vajadzībām un palīdzētu cilvēkiem pārdzīvot zaudējumu nāves gadījumā.⁸

Nav šaubu, ka pandēmija izmainīja garīgās veselības aprūpi un, papildus nepārtrauktiem infekcijas kontroles pasākumiem, bija jārisina tādas problēmas kā piekļuve aprūpei, kā arī jāņem vērā, ka pandēmijas dēļ var rasties jauni pacienti ar garīgās veselības problēmām.⁹ Ir svarīgi, lai garīgās veselības aprūpes sistēmas kļūtu elastīgākas, lai un izvairītos no arvien pieaugošām veselības aprūpes problēmām, teica prof. Moreno.⁹

Pandēmijas sākumā bija grūti turpināt ārstēt pacientus ierastajā veidā, un neizbēgami optimāla aprūpe lielākajai daļai pacientu tikai sniegta ar kavēšanos, atzina prof. Moreno. Tomēr, pandēmijai turpinoties, dažas slimnīcas viņas reģionā pievērsās cilvēku ar psihiskām slimībām ārstēšanai, kuriem bija COVID-19.

Virtuālās konsultācijas

Vēl viena nozīmīga pārmaiņa pandēmijas laikā bija lielāka paļaušanās uz telemedicīnu; prof. Moreno novēroja, ka sazināšanās virtuālajā vidē faktiski kļuva par ikdienas dzīves sastāvdaļu un tāda tā ir palikusi arī šodien. Tagad jautājums ir par to, vai regulāras virtuālas konsultācijas ar pacientiem ar šizofrēniju arī turpmāk būs daļa no psihiatriskās aprūpes ikdienas.

No pacienta viedokļa atbilde varētu būt jā. Vairāk nekā pirms 20 gadiem iegūtie dati liecināja, ka pacienti ar šizofrēniju dod priekšroku videokonferencei, nevis klātienes intervijai.¹⁰ Prof. Moreno norādīja, ka tas ir saprotams, ņemot vērā, ka dažiem pacientiem var būt sociāla atsvešināšanās, un tāpēc viņi dod priekšroku palikt mājās.¹⁰

Jaunāki dati¹¹ liecina, ka videokonferencēm var būt priekšroka salīdzinājumā ar tiešo komunikāciju arī tādu iemeslu dēļ kā mazāks laika patēriņš gaidot vai dodoties uz tikšanos.¹³ Videokonferences ir saistītas ar labāku pacientu apmeklējumu rādītāju, līdzestību un pieņemšanu, sacīja prof. Moreno, un var palīdzēt vieglāk savest kopā daudz dažādu cilvēku.¹¹

Lai gan telemedicīnai nevajadzētu aizstāt nepieciešamās klātienes konsultācijas, uzsvēra prof. Moreno, tā dod iespēju sasniegt nepietiekami aprūpētos pacientus. Izmantojot telemedicīnas un klātienes mijiedarbības kombināciju, visas puses varētu ietaupīt laiku un naudu. Lai to paveiktu efektīvāk, ir jāuzlabo pacientu digitālās prasmes un kompetences, kā arī ārstiem jāpiedāvā apmācība telemedicīnas efektīvai izmantošanai.

Simpozija noslēguma lekcijā klozapīna lietošanu COVID-19 pandēmijas laikā apsprieda Dr. Siobhan Gee, galvenā Apvienotās Karalistes psihiatriskās sadarbības farmaceite Dienvidlondonā un Londonas Maudsley NHS Foundation Trust. Viņa koncentrējās uz trim svarīgiem klozapīna ārstēšanas aspektiem: tā iespējamību izraisīt neitropēniju, tās progresēšanu līdz agranulocitozei un zāļu koncentrācijas plazmā monitorēšanu.

Dr. Gee sāka ar stāstu par savu pieredzi pandēmijas sākumā un to, kā kolēģi ar viņu bija sazinājušies, lai saņemtu padomu, kā ārstēt pacientus, kuri lieto klozapīnu. Nesenie dati par jauno koronavīrusu bija radījuši bažas, jo tā ietekmē samazinājās balto asins šūnu skaits šo zāļu lietotājiem.

Dr. Gee teica, ka tas ir labi zināms fakts, ka nelielam skaitam pacientu klozapīns var izraisīt neitropēniju un ka tā var progresēt līdz smagai un dzīvībai bīstamai agranulocitozei.¹²

Lai mazinātu bažas par klozapīna lietošanu un iespējamām izmaiņām asinīs pacientiem ar SARS-CoV2, viņas slimnīca bija izstrādājusi dažas vietējās vadlīnijas.¹³ Tajās tika ieteikts turpināt klozapīna lietošanu kā parasti, bet biežāk veikt kontroli, lai monitorētu iespējamās izmaiņas baltajās asins šūnās, īpaši neitrofīlajos leikocītos.

Dr. Gee atzina, ka pandēmijas laikā, samazinoties kapacitātei, asins analīzes tika veiktas retāk. Retāka kļuva arī saziņa ar pacientiem, kuriem, iespējams, bija nepieciešama pārbaude.

Viņa pārliecināja klausītājus, ka, lai gan cilvēkiem, kuri pandēmijas sākumā lietoja klozapīnu, tika novērots balto šūnu skaita samazinājums, tas galvenokārt ietekmēja limfocītus, nevis neitrofīlo leikocītu skaitu.¹⁴

Turklāt Dr. Gee novēroja, ka neitropēnija pacientiem ar COVID 19, kuri lietoja klozapīnu, parasti bija viegla un pārejoša, un tāpēc nebija nepieciešams pārtraukt zāļu lietošanu, ja vien neitrofīlo leikocītu skaits nebija nokrities zem 1,0 × 109/l.¹² Tas ir īpaši svarīgi, viņa secināja, ārstējot šo neaizsargāto pacientu grupu, jo ārstēšanas pārtraukšana pacientiem var izraisīt recidīvu.¹²