Šajā interaktīvajā vebinārā, ko organizēja Apvienotās Karalistes uzņēmums Recordati UK, profesors Kristofers Korels (Christopher Correll) uzstājās ar lekciju par dažādiem funkcionēšanas un atveseļošanās aspektiem šizofrēnijas gadījumā. Vebinārs bija daļa no lekciju sērijas Eiropas un Tuvo Austrumu psihiatriem. Kopumā vebinārā piedalījās vairāk nekā 200 veselības aprūpes speciālistu no visas pasaules; lekciju sērija ir guvusi milzīgus panākumus, īpaši tāpēc, ka tās interaktīvais raksturs pasākuma laikā ļāva uzdot vairākus aptaujas jautājumus un uz tiem atbildēt.

Profesors Korels savu lekciju sāka ar faktu, ka šizofrēnija ir nopietns invaliditātes stāvoklis. Piemēram, mērot “invaliditātes īpatsvaru” vispārējā slimību sloga pētījumā, kur “0” nozīmē perfektu veselību un “1” nozīmē nāvi, šizofrēnija tika novērtēta kā nāvei vistuvākais stāvoklis, pārspējot tādus stāvokļus kā metastātisks vēzis un smaga depresija.¹ Viņš paskaidroja, ka tas nav simptomu dēļ, drīzāk vispārējas slodzes un disfunkcijas dēļ; šizofrēnija mēdz parādīties agrīnā vecumā, tādējādi nozogot daudzus dzīves gadus un funkcionalitāti. Turklāt ap to ir arī daudz aizspriedumu.²

Ņemot vērā tās slogu, šizofrēnijas ārstēšana ir mainījusies no simptomu mazināšanas uz remisiju un galu galā uz atveseļošanos, tādējādi uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti un funkcionalitāti.³ Lai risinātu pēdējo, vissvarīgāko aspektu, ir jākoncentrējas uz negatīvo, kognitīvo un afektīvo simptomu ārstēšanu, vienlaikus mazinot pozitīvos simptomus un nevēlamās zāļu blakusparādības līdz minimumam.³

Profesors Korels arī teica, ka medikamentus ārstēšanā jāsāk lietot agri. Viņš uzsvēra, ka zāļu izvēlei jābūt atkarīgai ne tikai no efektivitātes, bet arī no panesamības, lai tās varētu lietot ilgtermiņā.⁴ Tas ir īpaši svarīgi, jo daudziem pacientiem rodas recidīvs, kad viņi pārtrauc zāļu lietošanu blakusparādību dēļ.⁴ Turklāt svarīga ir arī agrīna ārstēšana, kas ir gan efektīva, gan labi panesama, jo agrīna remisija paredz izveseļošanos no šizofrēnijas.⁴

Pirmās izvēles medikamenti šizofrēnijas ārstēšanā ir antipsihotiskie līdzekļi. Pēc profesora Korela domām ideālam antipsihotiskam līdzeklim būtu jābūt:⁵

Lai nodrošinātu vislabāko ārstēšanu, medikamentiem jāpievieno arī psihosociālā aprūpe.⁶ Piemēram, integrētā aprūpe, kas piedāvā daudzus tādus psihosociālus pasākumus kā ģimenes psiholoģisko izglītošanu un individualizētu ārstēšanu, kas papildus antipsihotiskajai ārstēšanai ir labāka nekā parastā “neintegrētā aprūpe”.⁶ Precīzāk sakot, ar integrēto aprūpi bija par 24% lielāka iespēja izveseļoties nekā ar neintegrētu aprūpi.⁶

Profesors Korels runāja arī par negatīvo simptomu nozīmi attiecībā uz reālās uzvedības prognozēšanu šizofrēnijas gadījumā.⁷ Negatīvie simptomi ietekmē sabiedriskās aktivitātes, darba prasmes un savstarpējo uzvedību.⁷ Negatīvie simptomi ietver pasīvu un aktīvu izvairīšanos no saskarsmes, vēlmju trūkumu un anhedoniju.⁷ Lai gan lielākā daļa antipsihotisko līdzekļu nespēj ārstēt negatīvos un kognitīvos simptomus, ir svarīgi tos nepasliktināt, un jākoncentrējas uz šo simptomu tiešu ārstēšanu.⁷

Profesors Korels klausītājiem uzdeva jautājumu “Kuram antipsihotiskajam līdzeklim (AP) ir pārliecinoši pierādījumi pārākumam attiecībā uz dominējošiem negatīvajiem simptomiem (predominant negative symptoms, PNS) un funkcionāliem rezultātiem salīdzinājumā ar citu AP stabiliem pacientiem?”. Rezultāti bija:
 
Amisulprīds – 5%
Aripiprazols – 15%
Kariprazīns – 67%
Klozapīns – 12%
Olanzapīns – 1%

Profesors Korels teica, ka aptaujas atbildes liecina, ka auditorija ir informēta par datiem. Pēc tam viņš iepazīstināja ar antipsihotisko līdzekļu metaanalīzi attiecībā uz dominējošiem negatīvajiem simptomiem, kur tika konstatēts, ka amisulprīds mazā devā ir labāks nekā placebo (uzlabojumi varēja būt saistīti ar sekundāriem negatīvajiem simptomiem, tāpēc pētījums ir apšaubāms), ka olanzapīns pārspēj haloperidolu (nebija zināms, vai tie ir primārie negatīvie simptomi), bet kariprazīns ir vienīgais antipsihotiskais līdzeklis, kas pārspēj citu (risperidonu) primāro negatīvo simptomu ārstēšanā.^8,9 Viņš uzsvēra, ka, lietojot kariprazīnu, arī funkcionēšana ir ievērojami uzlabojusies (pēc personiskās un sociālās veiktspējas (PSP) skalas – sociāli noderīgas aktivitātes, personiskās un sociālās attiecības, pašaprūpe), salīdzinot ar risperidonu.⁹

Pēc tam profesors Korels auditorijai jautāja: “Kurš no šiem NAV ietekmējami riska faktors sliktam iznākumam pirmajā šizofrēnijas epizodē?”. Rezultāti bija šādi:

Ilgāka neārstēta psihoze – 23%
Blakusslimības (piemēram, atkarība) – 2%
Agrīns slimības sākums – 55%
Agrīnas atbildes reakcijas trūkums uz antipsihotiskiem līdzekļiem (2 nedēļas) – 11%
Vairāk recidīvu – 9%

Profesors Korels norādīja, ka ietekmējamie riska faktori ir lielāks neārstētas psihozes ilgums, blakusslimības, agrīnas atbildes reakcijas trūkums uz antipsihotiskiem līdzekļiem (2 nedēļas), vairāk recidīvu un nelīdzestība.⁴

Recidīvu profilaksei ir izšķiroša nozīme, jo recidīvi var izraisīt atbildes reakcijas samazināšanos uz zāļu lietošanu, un ilgstošus simptomus, un invaliditāti.¹⁰ Recidīvu profilakses pētījums ar kariprazīnu uzrādīja funkcionālitātes uzlabošanos.¹¹ Ārstēšana ar kariprazīnu akūti slimiem pacientiem bija saistīta ar izteiktu funkcionēšanas uzlabošanos stabilizācijas fāzes laikā.¹¹ Kariprazīna garais pussbrukšanas periods ļauj samazināt recidīvu rādītāju, jo zāles ilgāku laiku paliek pacientu organismā.¹¹

Nevēlamās blakusparādības ir svira starp efektivitāti un vēlamo terapijas rezultātu kopumā, jo zāļu panesamība tieši ietekmē pacienta līdzestību, pauda profesors Korels. Tad viņš jautāja auditorijai: “Kurai no minētajām nelabvēlīgajām blakusparādībām ir visnegatīvākā ietekme uz dzīves kvalitāti pēc pacientu domām?”
Auditorijas ārstu atbildes bija sekojošas:
 
Sedācija – 29%
Grūtības koncentrēties – 7%
EPS – 10%
Svara pieaugums – 31%
Seksuālā disfunkcija – 24%

Pacienti uzskata, ka ķermeņa masas palielināšanās, miegainība, bezmiegs un grūtības koncentrēties ir tās blakusparādības, kas visvairāk ietekmē dzīves kvalitāti.¹² Kariprazīnam nav raksturīgs svara pieaugumu, sedācija un QTc intervāla pagarināšanās.¹³ Kariprazīna kardiometaboliskais profils arī ir ļoti labs, tas neietekmē lipīdu vielmaiņu, kā to pierāda nesen publicētā tīkla metaanalīze.¹⁴

Profesors Korels jautāja auditorijai: “Kura no nevēlamo blakusparādību grupām visvairāk ietekmē antipsihotiskās terapijas lietošanas samazināšanos?” Rezultāti bija šādi:

Prolaktīna/endokrīnā sistēma – 4%
Sedācija/izziņa – 54%
Kuņģa – zarnu trakts – 1%
Metabolisms – 23%
EPS/ažitācija – 17%

Pēc tam viņš norādīja, ka ir pierādīts, ka nevēlamās blakusparādības izraisa nelīdzestību terapijai.¹⁵ Visbiežākie iemesli nelīdzestībai ir EPS un uzbudinājums, metabolās un prolaktīna līmeņa izmaiņas.¹⁵ Otrās paaudzes antipsihotiskie līdzekļi palīdz līdz minimumam samazināt EPS/uzbudinājumu, kā arī citas uzskaitītās blakusparādības, kas, visticamāk, izraisa nelīdzestību terapijai.

Vēl viens jautājums bija šāds: “Kurai no šādām nevēlamu notikumu jomām ir vislielākā iespēja pasliktināt pacienta funkcionēšanu?”. Rezultāti bija šādi:

Prolaktīna/endokrīnā sistēma – 1%
Sedācija/izziņa – 91%
Kuņģa-zarnu trakts – 0%
Vielmaiņa – 1%
EPS/ažitācija – 7%

Ārstiem, kas atbildēja, bija taisnība. Sedācija var ne tikai izraisīt sekundārus negatīvos un kognitīvos simptomus, bet arī miegainību; pētījumā pēc pacientu ziņojumiem konstatēja, ka miegainība un narkotiku lietošanas sajūta visvairāk ietekmē funkcionēšanu.¹⁶ Svarīgi, ka pēc pacientu domām arī tādas citas ar sedāciju nesaistītas blakusparādības kā svara pieaugums un seksuālās problēmas ļoti ietekmēja funkcionēšanu.¹⁶

Visbeidzot, profesors Korels minēja, ka vienā pētījumā ķermeņa masas indekss (ĶMI) un svara pieaugums tika identificēti kā neatkarīgi prognozētāji atkārtotai uzņemšanai psihiatriskajā slimnīcā.¹⁷ Metabolais sindroms arī paaugstināja recidīva risku.¹⁸

Profesors Korels novēroja, ka pacientiem, kuri nelieto zāles, jo viņiem šķiet, ka zāles uz viņiem neiedarbojas vai viņiem ir pārāk daudz blakusparādību, ir vislielākā nāves iespējamība.¹⁹

Profesors Korels beidza ar šādām norādēm:
 
1. Šizofrēnijas gadījumā joprojām ir grūti sasniegt atveseļošanos un labus funkcionālos rezultātus.

2. Atveseļošanās nozīmē simptomātisku remisiju, kā arī pietiekamu funkcionalitāti attiecībā uz pašaprūpi, sociālo mijiedarbību un ikdienas aktivitātēm/darbu vai skolu.

3. Zāļu neefektivitāte un nepanesamība apgrūtina uzturošo ārstēšanu un līdzestību, izraisot recidīvus un sliktus biopsihosociālos rezultātus.

4. Psihosociālā un farmakoloģiskā ārstēšana ir jāintegrē.

5. Lai sasniegtu vislabākos rezultātus un saglabātu psihosociālās funkcijas, novērstu stigmu, pašstigmu un sekundāras ārstēšanas rezistenci, nepieciešama agrīna ārstēšana ar antipsihotiskiem līdzekļiem, kas ir ne tikai efektīvi, bet arī ar labu panesamības profilu.