Viens no mītiem, kas apvij šizofrēniju, ir tas, ka tā tiek uzskatīta par ģenētisku slimību. Gadu gaitā ir veikta virkne ģenētisko pētījumu. Jaunākie zinātniskie atklājumi met izaicinājumu šai teorijai.

60-tajos gados šizofrēnijas ģenētiskie cēloņi tika minēti līdzās tādiem slimības cēloņiem kā situācija ģimenē. Mācību grāmatās rakstīja: “ģenētisko faktoru relatīvā nozīmība joprojām nav skaidra”.² Šīs teorijas dominēja līdz pat 21.gadsimta sākumam, un tika uzskatīts, ka šizofrēnija “neapšaubāmi ir ģenētiska saslimšana”. Ģenētiķi 90-tajos gados pat rosināja domāt, ka “pastāv liela iespējamība, ka lielāko daļu vai pat visu atlikušo nelielo dispersijas proporciju var skaidrot ar netransmisīvām izmaiņām gēnu struktūrā vai to ekspresijā”, kas nozīmē, ka šizofrēnijai var būt 100% ģenētiska izcelsme, kur vides faktoriem ir neliela nozīme vai vispār tās nav.¹ Taču turpmākajos gados veiktie pētījumi, sākot ar Cilvēka genoma projektu 2003.gadā un tam sekojošajiem genomu asociāciju pētījumiem (GWAS), nenesa cerētos rezultātus attiecībā uz šizofrēnijas ģenētiskiem cēloņiem.² Pētījumā norādīts, ka, lai arī gēniem ir nozīme šizofrēnijā, tomēr tie nav vienīgais noteicošais faktors.

Dr. Torrey no Stenlija medicīnas institūta un Dr Yolken no Džona Hopkinsa medicīnas centra ASV nesen publicētajā rakstā ir norādījuši, ka ģenētisko faktoru loma šizofrēnijā ir tikusi pārvērtēta.² Populāciju pētījumos zinātnieki ir analizējuši pārmantojamības datus dvīņiem un atklājuši, ka šizofrēnijas pārmantojamībai, proti, ka kādas pazīmes mainība ir drīzāk ģenētisku nevis vides faktoru noteikta, ir ievērojami mazāka nozīme nekā ģenētikas pētnieki līdz šim ir apgalvojuši. Jau konkrētāk viņu aplēses liecina, ka šizofrēnijas gadījumā 28% pazīmju nosaka pārmantojamība, kas ir ievērojami mazāk par agrāk uzskatītajiem 80%-85%.

Abi pētnieki daudzus gadus ir veltījuši tam, lai izprastu šizofrēnijas cēloņus. Viņi savā darbā atklāja, ka toksoplazmoze, infekcija, kuru ierosina parazīts toxoplasma gondii, ir saistīta ar slimības sākumu.³ Proti, viņi ziņoja, ka toksoplazmozes saistība ar šizofrēniju, iespējams, veicinājusi šizofrēnijas ģenētiskās izcelsmes teoriju, jo toksoplazmoze izplatās ģimenēs, tādējādi radot iespaidu par slimības pseidoģenētisku izcelsmi.

Rezumējot jāsecina, ka ģenētiskiem faktoriem ir nozīme šizofrēnijā, taču tā nav tik nozīmīga, kā sākotnēji tika uzskatīts. Balstoties uz apkopotajiem datiem, ir skaidrs, ka šizofrēnijā ģenētikai ir tikpat liela nozīme kā citu psihisko traucējumu un fizisko saslimšanu gadījumos.
Dr Torrey, dr Yolken un citu celmlaužu darbs dod cerības, ka slimības izcelsmes teorijās lielāka nozīme tiks atvēlēta vides faktoriem, pārvirzot uzmanību no ģenētiskajiem faktoriem. Tādējādi pavērsies jaunas iespējas šizofrēnijas ārstēšanas attīstībai.