Šizofrēniju nevar atklāt ar asins analīzēm vai smadzeņu skenēšanu, tādēļ liela uzmanība diagnozes noteikšanā ir jāpievērš virknei šizofrēniju visprecīzāk raksturojošiem simptomiem. Šizofrēnijas definīcija ir attīstījusies caur Emīla Krepelīna (gribas traucējumu, hroniskais raksturs un ārstēšanas neapmierinošie rezultāti), Eižena Bleielera (pamata simptomi, [asociāciju veidošanas traucējumi, emocionālā un sociālā atsvešināšanās, gribas traucējumi, autisms, ambivalence, uzmanība] un papildus simptomi [halucinācijas, murgi]) un Kurta Šneidera (realitātes kropļojumi/pozitīvie simptomi) redzējumu uz šo slimību, kaut dažādu aspektu nozīmīgums ir mainījies laika gaitā.¹ Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM) un Pasaules veselības organizācijas (PVO) Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK) izveidošana palīdzējusi noteikt svarīgākās šizofrēnijas iezīmes, bet slimības diagnostiskie kritēriji joprojām turpina attīstīties. SSK un DSM šizofrēnijas kritēriji nedaudz atšķiras, taču, identificējot simptomus, diagnosticējot saslimšanu un to klasificējot, parasti tos izmanto kopā.

Kā jau klasifikācijas sistēmās sagaidāms, tad arī DSM un SSK dimensiālās pieejas dažu šizofrēnijas aspektu nozīmīgumu ir mazinājušas. Piemēram, abās sistēmās pozitīvie simptomi ir dominējošas šizofrēnijas diagnostikas pazīmes, savukārt negatīvie simptomi, neskatoties uz to ietekmi uz funkcionēšanas spējām un agrīnu izpausmi jau saslimšanas sākumposmā (lielākoties pirms akūtas psihotiskās epizodes, pēc kuras tiek uzstādīta diagnoze), paši par sevi nav pietiekami, lai atbilstu šizofrēnijas diagnozes kritērijiem.^4–6 Bez tam cits šizofrēnijas pamatkomponents – neirokognitīvie traucējumi – netiek pieminēti kā diagnostisks kritērijs nevienā no klasifikācijas sistēmām.⁷ Šos novērojumus jāuzskata par šizofrēnijas diagnosticēšanā patlaban izmantotās pieejas nopietniem ierobežojumiem.

Klīniskās izvērtējuma skalas tiek izmantotas, lai vērtētu simptomus un precizētu šizofrēnijas saslimšanas smaguma pakāpi. Šīs skalas uzskatāmas par veidu, kā kvantitatīvi novērtēt esošo psihopatoloģiju, ka arī simptomu izmaiņas laika periodā. Visbiežāk izvērtējuma skalas izmanto klīniskajos pētījumos, lai novērtētu šizofrēnijas ārstēšanas efektivitāti. Skalas pielieto arī klīniskajā praksē, lai gan to lietošanu praksē ierobežo administratīvi noteikti laika ierobežojumi pacienta vizītei, kā arī apmācītu vērtētāju trūkums. Izstrādātas arī jaunas skalas šizofrēnijas diagnosticēšanai, kas varētu būt ērtāk lietojamas klīniskajā darbā, kā arī spētu labāk novērtēt negatīvos simptomus. Tomēr nav vienota viedokļa par to, kura no skalām ir labākā.

Visbiežāk pielietotā klīnisko izvērtējumu skala ir Pozitīvo un negatīvo simptomu skala (PANSS),¹⁵ kas tika radīta, lai mazinātu heterogenitāti pieejamajās zināšanās par šizofrēniju. PANSS ir 30 simptomu grupas un 3 apakšskalas; vērtējuma intervāls ir no 1 (nav) līdz 7 (galējs/ļoti smags), augstākais vērtējums/punktu skaits nozīmē simptomu izteiktāko smaguma pakāpi. Pozitīvo simptomu skalā simptomu faktori ir murgi, dezorganizētība, halucinatora uzvedība, uzbudinājums, pārvērtēšanas idejas, aizdomīgums un agresivitāte. Negatīvo simptomu vienības (NS vienības) ir emociju nobālējums, emocionālā atsvešināšanās, samazināts runas daudzums, pasīvi-apātiska sociāla norobežošanās, abstraktās domāšanas grūtības, spontānuma un runas plūduma traucējumi, stereotipiska domāšana. Tā kā stereotipiska domāšana un abstraktās domāšanas grūtības vairs netiek uzskatīti par negatīvajiem simptomiem, šo sadaļu iekļaušana var traucēt negatīvo simptomu analīzē, kad tiek izmantota PANSS NS apakšskala.¹⁶ Vispārīgās psihopatoloģijas vienības, kuras attiecina gan uz pozitīvo, gan negatīvo simptomu sadaļām, ietver bažas par somatiskiem simptomiem, trauksmi, vainas sajūtu, sasprindzinājumu, manierīgumu, sastingšanu noteiktā pozā, depresiju, kustību kavētību, nesadarbošanos, neparastu domu saturu, dezorientāciju, uzmanības traucējumus, kritikas un sapratnes trūkumu, gribas traucējumus, sliktu impulsu kontroli, apsēstību un aktīvu izvairīšanos no sociāliem kontaktiem.

Apzinoties, ka negatīvie simptomi ir nozīmīgs mērķis jaunu zāļu izstrādē, radītas jaunas vērtējumu skalas, lai vēl precīzāk novērtētu šo simptomu grupu. Negatīvo simptomu skalas kopsavilkumā (The Brief Negative Symptom Scale, BNSS)¹² un Negatīvo simptomu klīniskā novērtējuma intervija (The Clinical Assessment Interview for Negative Symptoms, CAINS),¹³ kur katra ietver simptomu kategorijas, kas aptver visas piecas negatīvo simptomu grupas.

Šizofrēnijas pazīmes un simptomi nav raksturīgi tikai šizofrēnijai. Pirms diagnosticēt šizofrēniju, klīnicistiem vispirms jāizslēdz citas psihiskās veselības problēmas vai somatiskās veselības traucējumi, kas arī var izpausties ar psihotiskiem simptomiem, negatīviem simptomiem vai kognitīviem traucējumiem. To veic fiziski izmeklējot pacientu, izvērtējot slimības attīstību, veicot izmeklējumus un analīzes, novērtējot psihisko stāvokli, izmantojot SSK kritērijus un informāciju, kas ar pacienta atļauju iegūta no ģimenes locekļiem un draugiem.

Šizofrēnijas un citu psihisko traucējumu diagnostiskie kritēriji attiecas uz pieciem psihopatoloģijas modeļiem (halucinācijas, murgi, dezorganizēta runa, patoloģiska psihomotora uzvedība un negatīvie simptomi). Katrā no tiem simptomu smagums un ilgums pacientiem ar noteiktu diagnozi var atšķirties un ļaut identificēt diferenciāldiagnozes.¹⁷

^{*Vairs nav norādīts SSK-11}