Pasaules Bioloģiskās psihiatrijas 15. kongresā Gedeon Richter un Recordati organizēja satelītsimpoziju par plaša spektra pieeju šizofrēnijas ārstēšanā un kariprazīna nozīmi daudzveidīgo vajadzību nodrošināšanā, balstoties uz klīniskajiem datiem un reālās dzīves pieredzi.

Simpoziju “Kariprazīns kā plaša spektra ārstēšana” vadīja Kristofs Korels — psihiatrijas profesors Hofstra/Nortvela apvienības Zukeru medicīnas skolā Ņujorkā (ASV) un bērnu un pusaudžu psihiatrijas profesors un nodaļas vadītājs Šaritē universitātes slimnīcā Berlīnē (Vācijā).

“Ja mēs precīzi zinātu, kādi ir šizofrēnijas veidi, to attīstības ceļš un atbildes reakcija uz ārstēšanu, mēs varētu izstrādāt mērķtiecīgāku ārstēšanu. Bet mēs to nezinām,” – ar šādiem vārdiem prezentāciju sāka profesors Korels, simpozija pirmais lektors. Viņš īsi raksturoja “šizofrēnijas dažādās sejas”, norādot uz mijiedarbību starp piecām simptomu kategorijām¹ un vajadzību pēc efektīvām ārstēšanas iespējām, kas būtu vērstas uz negatīvo² un kognitīvo³ simptomu mazināšanu, jo tieši šie simptomi ir saistīti ar pazeminātu dzīves kvalitāti.
 
Plaša spektra pieejas
Lekcijas turpinājumā profesors Korels ieskicēja šizofrēnijas ārstēšanas mērķu attīstību laika gaitā. Sākotnēji antipsihotiskos medikamentus uzskatīja par nomierinošiem līdzekļiem, kuri mazina agresiju un paškaitējošu uzvedību.⁴ Drīz pamanīja, ka pirmās paaudzes medikamenti mazina arī pozitīvos simptomus, piemēram, halucinācijas un murgainas pārliecības, un šī iedarbība, tostarp recidīvu novēršana, kļuva par galveno ārstēšanas mērķi.⁴ Otrās paaudzes antipsihotiskie līdzekļi neizraisīja tik daudz ektrapiramidālo simptomu un sekundāro negatīvo simptomu, bet veicināja citas blakusparādības (piemēram, kardiovaskulārās sistēmas), kuras vēlāk jaunākiem antipsihotiskajiem līdzekļiem vairs nebija tik raksturīgas.⁴ Pēdējā laikā uzmanības centrā nonākuši augstāki mērķi – dzīves kvalitāte, funkcionētspēja un atveseļošanās, kuri nozīmē simptomu stabilitāti apvienojumā ar spēju funkcionēt.⁴

Profesors Korels norādīja, ka atveseļošanos vislabāk var panākt, ja simptomi izzūd agrīni,⁵ tāpēc ir vajadzīga efektīva ārstēšana. Efektīva ārstēšana var nodrošināt simptomu stabilitāti, bet ar to nepietiek, lai panāktu atveseļošanos, jo “zāles nenodrošina prasmes”. Efektīvi antipsihotiskie līdzekļi veido pamatu simptomu stabilitātei, bet ir jāizmanto arī psihosociālās mijiedarbības un psihosociālās intervences, lai mācītu pacientiem prasmes, kas ļauj panākt funkcionālu atveseļošanos.^6,7

Profesors Korels piebilda, ka attiecībā uz funkcionēšanu ir jāņem vērā kognitīvo traucējumu un negatīvo simptomu mijiedarbība. Negatīvie simptomi ietekmē sabiedriskās aktivitātes, bet attiecībā uz komunikāciju un darba prasmēm vēl svarīgāka nozīme ir kognitīvajām spējām.⁸ Spēju iesaistīties aktivitātēs nosaka kognitīvās spējas un smadzeņu modrība, bet šīs spējas īstenošana ikdienā un aktivitāšu veikšana ir saistīta ar atalgojuma sagaidīšanu, motivāciju un hedonisko vērtību – proti, aspektiem, kuri negatīvo simptomu dēļ ir traucēti.⁸

Nepietiek, ja pacienti lieto medikamentus tikai slimības akūtajā periodā. Lai pacientu veselības stāvoklis saglabātos stabils, ir svarīgi novērst recidīvus, un antipsihotiskajiem līdzekļiem šī mērķa sasniegšanā ir svarīga nozīme.⁹ Kā uzturošā ārstēšana jāizvēlas medikamenti, kuriem ir maz blakusparādību un (ideālā gadījumā) garš eliminācijas pusperiods. Profesors Korels uzsvēra, ka no perorālajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem visgarākais eliminācijas pusperiods ir kariprazīnam.¹⁰ Pēc tam profesors iepazīstināja ar rezultātiem, kas iegūti kādā pētījumā par recidīvu novēršanu pacientiem, kas pārtraukuši antipsihotisko terapiju. Kariprazīna lietotājiem recidīvu risks 4. nedēļā bija tikai 5%, savukārt pacientiem, kuri lietoja antipsihotiskos līdzekļus ar īsāku eliminācijas pusperiodu 8-34%.¹⁰ Analizējot recidīva riska paaugstināšanos pacientiem, kuri pārtrauca lietot medikamentu salīdzinājumā ar tiem, kuri turpināja terapiju, par 5% recidīva risks paaugstinājās no 1 līdz 4 nedēļām tiem, kuri lietoja antipsihotiskos līdzekļus ar īsāku eliminācijas pusperiodu, savukārt kariprazīna lietotājiem pēc 6-7 nedēļām.¹⁰ 10% riska paaugstinājumu kariprazīna lietotājiem novēroja pēc 12 nedēļām, bet lietojot citus antipsihotiskos līdzekļus pēc 2-7 nedēļām.¹⁰ Šie dati liecina, ka medikamenti ar garāku eliminācijas pusperiodu, piemēram, kariprazīns, ir optimāla izvēle recidīvu novēršanā.

Fizisko simptomu pārraudzība
Lekcijas noslēgumā profesors Korels pievērsās jautājumam par fizisko simptomu pārraudzību, jo “efektivitāte ir tikai ārstēšanās ceļojuma sākums”; panesamība ir svarīgs priekšnosacījums, lai uzlabotu līdzestību un sadarbībspēju, kuras savukārt palīdz sasniegt vēl svarīgākus iznākumus, piemēram, personīgo labklājību, dzīves kvalitāti un funkcionālās spējas.¹¹ Iepriekš minēto apstiprina kāds pētījums, kurā kā galvenās nevēlamās blakusparādības, kas nelabvēlīgi ietekmē funkcionēšanu, pacienti minēja pārlieku aktivizējošo vai nomierinošo iedarbību, svara pieaugumu un seksuālo disfunkciju.¹²

Pētījumi arī liecina, ka medikamentu blakusparādību kontrolei ir labvēlīga ietekme uz līdzestību: ekstrapiramidālie simptomi bija galvenais cēlonis līdzestības samazinājumam par 43%, svara pieaugums – par 36%, seksuālā disfunkcija – par 31% un sedācija – par 30%.¹³ Šos datus apstiprināja kāds cits pētījums, kurā no 39 riska faktoriem tikai divi bija neatkarīgi saistīti ar recidīvu: lielāks PANSS skalas kopējais punktu skaits un metabolais sindroms.¹⁴

Līdztekus līdzestības trūkumam, nelabvēlīga ietekme ir arī fiziskām slimībām. Metabolais sindroms, diabēts un hipertensija ir saistīti ar sliktiem kognitīvajiem iznākumiem šizofrēnijas pacientiem,¹⁵ tāpēc “pārraugot fiziskos simptomus, mēs stiprinām gan ķermeni, gan prātu”, prezentācijas noslēgumā secināja profesors Korels.

Pēc iepazīšanās ar šizofrēnijas plaša spektra ārstēšanas jēdzienu profesors Koens Demitnērs no Lēvenes Universitātes Medicīnas fakultātes Beļģijā un akadēmiskais koordinators Lēvenes Katoļu universitātes psihiatrijas centrā Gasthuisbergas slimnīcā Lēvenē (Beļģijā) – apstiprināja kariprazīna potenciālu plaša spektra ārstēšanā, izklāstot vairāku klīnisko pētījumu rezultātus.

Vispirms profesors Demitnērs iepazīstināja ar kādu 6 mēnešus ilgu pētījumu, kurā kariprazīnu salīdzināja ar risperidonu pacientiem ar dominējošiem negatīvajiem simptomiem.¹ Saskaņā ar šī pētījuma rezultātiem, sākot no 14. nedēļas, kariprazīns negatīvos simptomus mazināja efektīvāk nekā risperidons.¹⁶ Izmantojot 20% atbildes reakcijas kritēriju, kariprazīnam novēroja 11% pārākumu, bet, izmantojot 30% atbildes reakcijas kritēriju, kariprazīnam bija 13% pārākums.¹⁶

“Mums jāņem vērā ne tikai simptomi, bet arī sociālā funkcionēšana”, turpināja profesors Demitnērs. Sociālo funkcionēšanu lielā mērā ietekmē negatīvie simptomi. Nemeth et al. veiktajā kariprazīna un risperidona salīdzinājuma pētījumā sīkāk vērtēja personīgo un sociālo funkcionēšanu (PSP skala), un iegūtie dati apstiprināja, ka pacientu sociālā funkcionēšana pētījuma sākumā bija diezgan traucēta.¹⁶ Tomēr, sākot ar 10. nedēļu, kariprazīna grupas pacientiem novēroja statistiski nozīmīgi lielākus sociālās funkcionēšanas uzlabojumus nekā risperidona grupas pacientiem.¹⁶ Analizējot PSP skalas 4 apakšskalas, kariprazīns izrādījās ievērojumi pārāks par risperidonu 3 apakškategorijās.¹⁶ Turklāt kariprazīna lietotājiem konstatēja lielākus funkcionēšanas uzlabojumus gan Vispārējā klīniskā iespaida (CGI) smaguma skalā, gan uzlabojumu skalā.¹⁶

Profesors norādīja, ka pētījuma autori pārbaudīja arī pseidospecifiskuma ietekmi un secināja, ka negatīvo simptomu mazināšanās nav saistīta ar pozitīvajiem simptomiem, depresiju vai ekstrapiramidālajiem simptomiem.¹⁶

Turpinot lekciju, profesors Demitnērs pievērsās kariprazīna īstermiņa efektivitātes pētījumiem, šizofrēnijas akūta paasinājuma pacientiem. Trīs galvenie pētījumi apliecināja, ka, ņemot vērā izmaiņas Pozitīvo un negatīvo simptomu skalas (PANSS) kopējā punktu skaitā, kariprazīns ir pārāks par placebo akūtiem pacientiem^17,18,19 un līdzīgi arī risperidons¹⁷ un aripiprazols¹⁸.

Kariprazīna iedarbības izvērtējumu turpināja, lai precizētu, vai uzlabojumi ir saistīti tikai ar PANSS skalas kopējā punktu skaita samazinājumu. Lai to noskaidrotu, PANSS skalas Mārdera faktorus analizēja atsevišķi.²⁰ Šajā analīzē konstatēja, ka kariprazīns efektīvi mazina pozitīvos simptomus, un šo iedarbību novēroja 6 no 8 apakškategorijām.²⁰ Kariprazīns bija pārāks par placebo arī negatīvo simptomu (iedarbību novēroja 6 no 7 apakškategorijām), afektīvo simptomu (iedarbību novēroja 3 no 4 apakškategorijām) un naidīguma (iedarbību novēroja visās apakškategorijās) mazināšanā.²⁰

Visbeidzot profesors Demitnērs iepazīstināja ar iepriekš minēto akūto pacientu 6 nedēļu ārstēšanas datu papildu (post-hoc) analīzi, vēršot uzmanību uz pacientu subpopulāciju ar dominējošiem negatīvajiem simptomiem.²¹ Saskaņā ar šo analīzi kariprazīns statistiski nozīmīgi labāk nekā placebo mazināja dominējošus negatīvos simptomus, bet aripiprazols un risperidons statistiski nozīmīgu līmeni sasniedza tikai atsevišķos laika intervālos. Koriģējot datus attiecībā uz pozitīvajiem simptomiem, kariprazīns joprojām bija statistiski nozīmīgi labāks par placebo, bet aripiprazols un risperidons, kaut arī skaitliski šīs grupas bija lielākas, statistisko nozīmīgumu negatīvo simptomu mazināšanā salīdzinājumā ar placebo nesasniedza.²¹ Šie novērojumi liecina, ka kariprazīnam ir tieša ietekme uz dominējošiem negatīvajiem simptomiem (primāriem un sekundāriem), savukārt citi antipsihotiskie līdzekļi var iedarboties uz negatīvajiem simptomiem, tomēr galvenokārt uz sekundārajiem negatīvajiem simptomiem.

Prezentācijas noslēgumā profesors Demitnērs īsi apkopoja iztirzāto pētījumu galvenos rezultātus un secināja, ka kariprazīnam raksturīga plaša “vispārēja” iedarbība uz dažādām šizofrēnijas simptomu kategorijām.

Simpoziju noslēdza lektors Dr.Johans Salstens Šolins (Johan Sahlsten Schölin) – Psihožu nodaļas psihiatrs Salgrenskas Universitātes slimnīcā Gēteborgā (Zviedrijā) – klīniskos datus sasaistīja ar reālās dzīves pieredzi. Viņš raksturoja divus pacientus, kuri lietoja kariprazīnu, un skaidroja, kā kariprazīns palīdzēja mazināt šo pacientu funkcionēšanu ierobežojošos simptomus.