Kognitīvais deficīts ticami tiek saistīts ar šizofrēnijas pārmantotības risku. Tomēr pētījumi reti atklāj skaidru cēloņsakarību virzienu. Izpratne par cēloņsakarību ceļu palīdzētu saprast, vai kognitīvais deficīts ir starpposma fenotipiska izpausme cēloņsakarību ceļā uz šizofrēniju ar ietekmi uz slimības diagnosticēšanu, prognozēšanu un iejaukšanos.

Šis pētījums izmantoja divfaktoru un trīsfaktoru cēloņsakarību modelēšanu, izvērtējot 1078 ģimeņu 1313 locekļus; 416 ar šizofrēniju slimojošus; 290 slimības neskartus brāļus vai māsas un 607 cilvēkus kontroles grupā. Tika izmantots Poliģenētiskā riska rādītājs (PRS) šizofrēnijai, lai veiktu kumulatīvā riska aprēķinus.

Divfaktoru modelēšana apstiprināja cēloņsakarību ceļu no kongnitīvā deficīta uz šizofrēniju. Rezultāti parādīja, ka 46% šizofrēnijai raksturīgo izmaiņu ir iespējams izskaidrot ar izmaiņām kognitīvajās funkcijās. Trīsfaktoru modelēšana arī uzrādīja, ka PRS var ietekmēt šizofrēniju caur kognitīvo deficītu. Rezultāti norādīja, ka 8.07% izmaiņu šizofrēnijā var skaidrot ar PRS, kur 2.71% ir saistīti ar kognitīvo deficītu. Tomēr autori izvirzīja hipotēzi, ka kognitīvais deficīts var sekmēt pat lielāku ģenētisko ietekmi uz šizofrēniju, nekā tas saistīts ar PRS modeli. Ir izteikts pieņēmums, ka 26.87% cēloniskās ģenētiskās izmaiņas var netikt identificētas ar PRS modelēšanu.

Pētījuma rezultāti norāda, ka kognitīvajam deficītam ir loma cēloņsakarību ķēdē starp ģenētisko risku un šizofrēniju. Līdz pat 33.51% šizofrēnijas pārmantotībā var būt sekmēti caur ietekmi uz kognitīvām funkcijām. Autori piedāvājuši divus skaidrojumus, ņemot vērā, ka maz ticams, ka kognitīvais deficīts izraisa psihotiskos simptomus. Viens no skaidrojumiem ir, ka vājas kognitīvās funkcijas var mazināt pacienta spēju nomākt simptomus. Cits skaidrojums ir, ka vājas kognitīvās funkcijas, iespējams, ir izmainīta patofizioloģiskā ceļa elements, kurš vēlāk attīstās līdz tādiem neirālās darbības traucējumiem, kas saistīti ar psihozēm.

Cēloņsakarību modelēšana izvērtē dažādu modeļu atbilstību datiem, tomēr autori norādījuši, ka tie nenodrošina absolūtus cēloņsakarību pierādījumus. Garengriezuma pētījums, kurā tiktu izvērtēti pacienti pirms šizofrēnijas sākšanās, būtu pilnīgāks. Tas būtu svarīgs nākotnes pētījumu izaicinājums, kas ļautu izprast, cik lielā mērā šizofrēnijas ģenētiskais risks ir pastarpināti saistīts ar kognitīvo funkciju. Turklāt, ņemot vērā, ka 65 % ģenētiskās ietekmes uz šizofrēniju nav saistīta ar kognitīvo funkciju un PRS, jāizpēta arī citi fenotipiskie starpniekfaktori.