Lai arī negatīvos simptomus jau ilgi uzskata par neatkarīgu simptomu grupu, kas atšķiras no pozitīvajiem, neirokognitīvajiem, sociāli kognitīvajiem simptomiem, tos joprojām ir grūti atpazīt. Piemēram, ar klīniskiem simptomiem nozīmīgi saistītu emociju, motivācijas trūkumu, komunikācijas un sociālās funkcionēšanas grūtības var viegli sajaukt ar depresiju vai kognitīviem traucējumiem,¹ būtiski ierobežojot iespējas koriģēt pacienta simptomus un viņam palīdzēt. Šo šizofrēnijas sarežģīto simptomu atpazīšana ir ļoti nozīmīga, jo tie nosaka pacienta ilgstošo slimības norisi.^6,7 Negatīvo simptomu smagums ir tieši saistīts ar sliktāku pacienta funkcionēšanu tādās nozīmīgās dzīves jomās kā darbs, izglītība, mājas dzīve, sociāla mijiedarbība, attiecību veidošana, dalība aktivitātēs un dzīves kvalitāte,⁸ kas aktualizē jautājumu par efektīvas ārstēšanās nepieciešamību, lai mazinātu pacienta nespēju dažādās dzīves jomās.

Negatīvo simptomu prevalences aprēķini var mainīties, atkarībā no konkrētās populācijas definēšanas kritērijiem. Piemēram, Rabinowitz et al. šizofrēnijas klīnisko pētījumu lielā pacientu pētījuma grupā konstatēja, ka no 8.1% līdz 62.3% pacientu simptomi atbilda izteiktu negatīvo simptomu kritērijiem, tāpat 10.2% līdz 50.2% pacientu simptomi atbilda dominējošu negatīvo simptomu kritērijiem.³
 
Neatkarīgi no pielietotajiem kritērijiem, šizofrēnijas pacientiem negatīvo simptomu klātbūtne ir plaši sastopama. Plašā šķērsgriezuma, retrospektīvā pētījumā secināts, ka 52% pacientiem tika novēroti viens vai vairāki negatīvie simptomi, no kuriem visbiežāk sastopamie bija sociālā un emocionālā norobežošanās.^9,10 Cits pētījums, kurā tika izvērtēti pacienti ikdienas klīniskajā praksē, uzrādīja līdzīgus rezultātus. 61% stabiliem šizofrēnijas pacientiem bija vismaz viens vidēji smags vai smags negatīvais simptoms; visbiežāk sastopamie simptomi bija sociālā norobežošanās (48%), emocionālā norobežošanās (42%) un samazināts runas apjoms (39%). 19% pacientu bija visi pieci negatīvie simptomi.¹² Turklāt apmēram 13% pacientu, kuri piedalījās šajā pētījumā, tika konstatēti primārie negatīvie simptomi.
 
Kad pētījuma populāciju sašaurināja līdz pacientiem ar primārajiem negatīvajiem simptomiem, kuri bija persistējoši vai noturīgi (piem., deficitārais sindroms), to izplatība svārstījās no 25% līdz 30% pacientu klīniskajā atlasē, no līdz 14%-17% pacientu populācijas pētījumos.¹³ Pamatojoties uz populācijas epidemioloģiskajiem datiem, aprēķināts, ka primāro, noturīgo negatīvo simptomu izplatība, iespējams, svārstās no 15% līdz 20%.¹¹
 
Lai arī nav vienota viedokļa attiecībā uz šo sarežģīto simptomu izplatību, ir skaidrs, ka negatīvie simptomi ir plaši izplatīti un tie ir saistīti ar slimības smago slogu. Tādēļ ir klīniski nozīmīgi negatīvos simptomus atbilstoši ārstēt, lai uzlabotu pacientu stāvokli.

Negatīvos simptomus uzskata par visbiežāk sastopamajiem pirmajiem šizofrēnijas simptomiem.¹⁴ Tie visbiežāk manifistējas prodromālā periodā pirms psihozes pirmās epizodes, un to ilgums var būt no dažām dienām līdz pat gadiem.¹⁵ Jāatzīmē, ka ir novērots, ka 73% pacientu negatīvie simptomi parādās pirms pozitīvajiem simptomiem, bet 20% pacientu negatīvie simptomi izpaužas pāris nedēļu laikā pēc pozitīvo simptomu parādīšanās.⁴ Tomēr negatīvie simptomi var arī izpausties slimības psihotiskajā saslimšanas fāzē, tādējādi, ja pozitīvos simptomus pavada emocionālo izpausmju samazināšanās, sociālā norobežošanās, funkcionālo spēju pasliktināšanās,¹⁶ uzmanīgi jāvēro – vai neattīstās arī negatīvā simptomātika. Laika gaitā, saņemot ārstēšanu vai arī pašai slimībai ritot savu gaitu, pozitīvie simptomi samazinās, savukārt vairāk izteiktākie negatīvie simptomi atkal parādās, tiem prevalējot šizofrēnijas reziduālajā fāzē.¹¹

Atsauce:
Pasaules veselības organizācija. International Statistical Classification of Diseases. Online version; 2016. https://icd.who.int/browse10/2016/en#/F20-F29 Shepherd M, Watt D, Falloon I, Smeeton N. The natural history of schizophrenia: a five-year follow-up study of outcome and prediction in a representative sample of schizophrenics. Psychological Medicine. Monograph Supplement. 1989;15:1-46.¹⁷

Šizofrēnijai ir raksturīga tipiska slimības gaita un simptomu izpausme, tomēr tā nav homogēna slimība, un ne visi pacienti piedzīvo visus slimības posmus. 5 gadus analizējot šizofrēnijas pacientu kohortas datus, ar mērķi klasificēt pacientus saskaņā ar šizofrēnijas norises veidiem, tika izveidotas 4 plašas apakšgrupas. Kā izrādījās, dažiem pacientiem bija tikai viena epizode, kam sekoja atlabšana. Savukārt, citiem pacientiem bija biežas epizodes un slimība progresēja bez simptomu reducēšanās.¹⁷ 3. un 4. grupas pacientiem tika novēroti pastāvīgi izteikti simptomi ar vienu vai vairākiem slimības uzliesmojumiem slimības gaitā. Dzirdes halucinācijas; domu atņemšana, ielikšana un pārtraukšana, domu pārraidīšana; somatiskās halucinācijas, murgaina uztvere; iedarbība uz domām, sajūtām un kustībām no ārpuses (t.i. pirmās pakāpes simptomi) bija 75% pacientu no 3. grupas un 94% pacientu no 4. grupas piecu gadu laika periodā. Pašā smagākajā grupā tika novērots pakāpenisks reziduālās simptomātikas pieaugums līdz traucējumi sasniedza stabili smagu līmeni. Klīnicistiem jāņem vērā, ka negatīvie simptomi var attīstīties jebkurā šizofrēnijas slimības posmā, piemēram, vismaz viens negatīvais simptoms tika konstatēts līdz pat 90% pacientu ar pirmo psihotisko epizodi un 35% – 70% pacientu saglabājās būtiski nozīmīgi klīniskie simptomi arī pēc ārstēšanas uzsākšanas.^4,18,19