Šizofrēnijas ārstēšanas mērķis ir atveseļošanās, kas ietver simptomu remisiju līdz ar adekvātām pašaprūpes spējām, spēju funkcionēt gan sabiedrībā, gan profesionāli, kā arī saglabāt ārstēšanas rezultātus un novērst atkārtotus slimības paasinājumus.¹ Lai sasniegtu labus ārstēšanas rezultātus, antipsihotiskajiem medikamentiem ir jāsamazina akūtie simptomi, jāpanāk atbildes reakciju un remisiju ar minimālām, viegli panesamām nevēlamajām blakusparādībām. Tas sekmētu pacientu līdzestību ārstēšanas plānam.² Lēmums pāriet uz citu antipsihotisko medikamentu parasti ir pamatots ar simptomu vai panesamības problēmām stabiliem pacientiem. Piemēram, reziduālie simptomi, uzbudinājums, garastāvokļa traucējumi, nepārejoši negatīvie simptomi un kognitīvie traucējumi, nepietiekama psihosociālo un funkcionālo spēju uzlabošanās vai sagaidāms atkārtots slimības paasinājums var izraisīt nepieciešamību mainīt zāles. Pacientiem ar stabilu slimības gaitu, tādas apgrūtinošas blakusparādības kā ķermeņa masas pieaugums, slikta dūša, miegainība vai metabolas problēmas arī var kalpot par iemeslu pārejai uz citu antipsihotisko medikamentu.³

Klīnicisti var izlemt par kāda antipsihotiskā medikamenta nomaiņu uz kariprazīnu. Pacienti ar noturīgiem negatīvajiem simptomiem var būt īpaši labi piemēroti kariprazīna lietošanai, jo pierādīts, ka, lietojot, kariprazīnu, šajā simptomu grupā^4,5 novēro nozīmīgākus uzlabojumus salīdzinājumā ar citiem antipsihotiskiem medikamentiem.^4,6

Pārejot uz kariprazīnu, iespējams piemērot dažādas stratēģijas, taču kariprazīna negatīvo simptomu pētījumā pakāpeniska savstarpēja titrēšana ir pierādīta kā droša un efektīva.⁴ Šajā pētījumā pacientu ārstēšana ar esošo antipsihotisko medikamentu tika saglabāta nemainīga 4 nedēļu ievadperiodā. Pirmajā dubultaklajā ārstēšanas posmā, titrējot līdztekus tika paaugstināta kariprazīna deva, un titrējot samazināta esošā antipsihotiskā medikamenta deva. Pakāpeniskā savstarpējā titrēšanā kariprazīna terapija tika uzsākta ar 1.5 mg/d 6 dienas, tam sekoja kariprazīna devas palielināšana līdz 3 mg/d no 7. līdz 13. dienai un kariprazīna devas palielināšana līdz 4.5 mg/d 14.dienā. Iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta lietošana tika pārtraukta 14. dienā, līdz tam pakāpeniski samazinot tā devu. Vienlaikus kariprazīna deva tika palielināta. Iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta samazināšana, titrējot tā devu, varēja tikt pagarināta maksimāli līdz 4 nedēļām, ja pastāvēja psihotiskās simptomātikas pasliktināšanās vai atcelšanas simptomu risks.⁴

Lai gan negatīvo simptomu pētījumā⁴ ir pierādīts lēnas pakāpeniskas savstarpējās titrēšanas drošums un efektivitāte pacientu populācijā ar stabiliem šizofrēnijas simptomiem, pastāv arī citas stratēģijas pārejai uz kariprazīnu, kuras var būt piemērotas citās situācijās.³ Piemēram, pacientiem ar akūtiem simptomiem vai pacientiem, kuri saņēma iepriekšējos antipsihotiskos medikamentus lielās devās, ieteicama straujāka titrēšana, palielinot devu par 1.5 mg ik dienas.^7-10 Tāpat optimāls iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta titrēšanas temps, samazinot tā devu, var atšķirties, ņemot vērā tā pusizvades periodu un paredzamos riskus, ko var izraisīt dopamīna receptoru hipersensibilizācija vai antiholīnerģiskais atcelšanas sindroms.^3,10

Atsauce: Adptēts no Stahl, S. M. Stahl ’ s Essential Psychopharmacology: Prescriber’s Guide. Cambridge University Press. (2017)¹⁰

Kad notiek pāreja uz kariprazīnu, iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta receptoru profils var ietekmēt devas samazināšanas titrēšanas grafiku. Atkarībā no situācijas, var tikt pielietotas dažādas stratēģijas, bet vissvarīgākais ir iesaistīto zāļu farmakokinētikas un farmakodinamikas principu pārzināšana un ārstēšana, balstoties klīnisko pieredzi.³

Pārejā uz kariprazīnu var būt noderīgas rekomendācijas un vadlīnijas, kuras pamatotas ar klīniskajiem datiem par pāreju no iepriekš lietotā antipsihotiskā medikamenta uz aripiprazolu, dopamīna D₂/D₃ receptoru daļēju agonistu, kuram ir kariprazīnam salīdzinoši līdzīgs farmakoloģiskais raksturojums. Veikta literatūras izpēte, lai identificētu rekomendācijas un vadlīnijas, mainot zāles pārejai uz aripiprazolu, tādējādi cenšoties sniegt piemēru kariprazīna situācijai.

Nesen publicēti divi ekspertu viedokļu saskaņošanas dokumenti, kuri papildina ar vērtīgu informāciju pieejamos literatūras datus par pāreju uz aripiprazolu. Psihiatrijas ekspertu grupas no Turcijas (2018)11 un Itālijas (2015)¹² rekomendējušas aripiprazola devas titrējot palielināt, vienlaikus apmēram 2 nedēļas turpinot iepriekšējo antipsihotiskā medikamenta terapiju, un pēc tam, titrējot samazināt iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta devu (5%-20% katru dienu 15 dienas atkarībā no iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta). Šī pilnu devu pārklāšanās stratēģija atbilst arī Lielbritānijas multidisciplinārās ekspertu grupas 2007.gadā rekomendētajai stratēģijai.¹³

Atsauce: Adaptēts no Veznedaroglu, B., Dilbaz, N., Uzun, O. & Isik, E. TARC: Turkish aripiprazole consensus report- Aripiprazole use and switching from other antipsychotics to aripiprazole- consensus recommendations by a Turkish multidisciplinary panel. Ther. Adv. Psychopharmacol. 8, 271–285 (2018)¹¹

Dažkārt pāreja uz kariprazīnu var būt sarežģīta antipsihotiskā medikamenta, kura lietošanu pārtrauc, receptoru profila dēļ. Svarīgi zināt, ka pāreja no noteiktām zālēm var radīt simptomus vai nevēlamas blakusparādības. Klīnicistiem jāpielieto pakāpeniskas savstarpējas titrēšanas stratēģijas, lai mazinātu sarežģījumus, kas saistīti ar iepriekšējo zāļu lietošanas pārtraukšanu, kā arī, lai dotu pacientiem pietiekami daudz laika, lai pierastu pie zālēm, kuru lietošana uzsākta.³

Piemēram, ja pacients pāriet no zālēm ar spēcīgām antihistamīnerģiskām vai antiholinerģiskām īpašībām (piem., klozapīns, olanzapīns vai kvetiapīns), iespējams, ka pārstimulēti un/vai kairināti receptori var veicināt histamīnerģisku vai holinerģisku aktivitāti.¹⁰ Šādos gadījumos lēni titrējot samazina devu, tādējādi mazinot atsitiena fenomena radīto simptomu risku (piem., uzbudinājums, bezmiegs, trauksme, nemiers, EPS, akatīzija).^3,10 Līdzīgi, pārejot no tādām spēcīgām antidopamīnerģiskām zālēm kā risperidons, haloperidols vai paliperidons uz daļēju D₂ agonistu, var attīstīties psihoze vai uzbudinājums, kas, iespējams, ir no D₂ receptoru hipersensibilizācijas un/vai pārstimulācijas.¹⁴ Šādos gadījumos jāapsver lēna devas samazināšana titrējot. Pārtraucot medikamentu ar centrālo muskarīna receptoru blokādi, var rasties uzbudinājums, apjukums, psihoze, bezmiegs, nemiers un EPS/akatīzija, savukārt noņemot serotonīna blokādi var rasties nemiers, EPS/akatīzija, kā arī iespējama psihoze un samazināta apetīte.¹⁴

Ņemot vērā visus aspektus, mainot vienu antipsihotisko medikamentu uz citu, jebkuru pārklāšanās un devu samazināšanas stratēģiju nepieciešams pielāgot individuāli pacientam un individuāli katram iesaistītajam antipsihotiskajam līdzeklim.³ Jāņem vērā pacienta atbildes reakcija un slimības vēsture, tostarp, saslimšanas stadija, simptomu smagums.

Klīniskajos pētījumos ar stabiliem pacientiem pierādīts pakāpeniskas savstarpējās titrēšanas stratēģijas, pārejot no cita antipsihotiskā medikamenta uz kariprazīnu, drošums un efektivitāte.⁴ Tomēr, līdzīgi tam kā rekomendējušas ekspertu viedokļu saskaņošanas grupas, pārejot uz tādu daļēju agonistu kā kariprazīns, iespējams arī piemērot pilnu devu pārklāšanās dažu nedēļu periodu, pirms titrējot samazināt iepriekšējā antipsihotiskā medikamenta devu, kuru pēc tam pārtrauc lietot.^11-13