Sesija “Sarežģītā savstarpējā saistība starp terapeitiskajām intervencēm, neiroanatomiju un kognitīvajām funkcijām psihožu pacientiem”, kuras moderatori EPA 2021 Virtual kongresā bija profesori Paolo Brambilja (Paolo Brambilla) un Kerija Bērdena (Carrie Bearden), bija mēģinājums izprast saistību starp ārstēšanu, neiroanatomiju, psihopatoloģiju un kognitīvajām funkcijām psihožu pacientiem. Lektori, tai skaitā moderatori un profesors Žeirs Šuarešs (Jair Soares), akcentēja, ka svarīgi ir uzlabot ne tikai ārstēšanu, bet arī pacientu dzīves kvalitāti, kuru bieži nelabvēlīgi ietekmē kognitīvie simptomi. Mūsdienās tas ir labi zināms fakts, ka pacientiem ar tādiem psihiskiem traucējumiem kā šizofrēnija, bipolārie traucējumi vai depresija ir vērojamas anatomiskas izmaiņas smadzenēs, kā arī neirokognitīvās funkcionēšanas traucējumi.¹ Turklāt pēdējā laikā ir pierādīts, ka neiroprotektīvo mehānismu uzlabošana un pretiekaisuma līdzekļu lietošana ir noderīga šo traucējumu ārstēšanā.² Ņemot vērā šo kontekstu, tika prezentēti secinājumi, kas iegūti aspirīna un pretiekaisuma līdzekļu koncepcijas pierādīšanas pētījumos, ārstējot pacientus ar bipolāru depresiju.

Profesors Žeirs Šuarešs, Teksasas universitātes veselības centra Psihiatrijas un uzvedības zinātņu vadītājs (Hjūstona), lekciju sāka, norādot, ka bipolārie traucējumi ir heterogēna slimība, kurai nepieciešama multimodāla ārstēšana; nostādne, kas vienlaikus atzīst gan slimības daudzdimensionalitāti, gan komorbiditāti.³
Nesen veikti pētījumi liecina, ka iekaisums varētu būt viens no šīs daudzdimensionalitātes vienojošajiem faktoriem, kas nosaka daļu no slimības pamatā esošām patofizioloģiskajām izmaiņām, tostarp tām, kas veidojas smadzenēs. Smadzeņu tilpuma izmaiņas ir diezgan bieži novērojamas dažādu psihisko traucējumu gadījumā, piemēram, depresijas,⁴ pacientiem, un tās tiek saistītas ar stresa izraisītiem neironāliem mikrobojājumiem, kas ierosina bojājumu novēršanas reakciju, kura sastāv no neiroiekaisuma stadijas, lai atbrīvotos no šūnu atliekām, un spontānas audu reģenerācijas stadijas, kas ietver neirotrofīnus un neiroģenēzi.⁴ Šāda atbildes reakcija varētu būt saistīta arī ar hronisku iekaisumu.⁵

Profesors Šuarešs turpināja, uzsverot, ka iekaisumam tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība tādās pētniecības jomās kā bipolārā depresija un ka ir izstrādātas vairākas hipotēzes, lai šo saikni izskaidrotu, tai skaitā izmainīto perifēro citokīnu līmeni.⁷ Tomēr nevar izslēgt arī to, ka norisinās patoloģiska smadzeņu pārveidošanās, kā to apliecina MRI izmeklējumi, kuros konstatētas kortikālas izmaiņas pacientiem ar bipolāriem traucējumiem, piemēram, samazināts garozas biezums frontālajos, mediāli parietālajos un okcipitālajos reģionos.⁸

Turpinot lekciju, profesors Šuarešs runāja par to, cik svarīga ir bipolāro traucējumu ārstēšana slimības sākumā, jo tā ir saistīta ar lielāku efektivitāti. Viņš norādīja, ka, neraugoties uz to, ka bipolāro traucējumu ārstēšanai mūsdienās ir apstiprināti vairāki medikamenti, daudzsološas ir arī nefarmakoloģiskās intervences. Piemēram, pozitīvi rezultāti ir novēroti aerobiem un pretestības vingrojumiem.⁹ Attiecībā uz iekaisumu viņš demonstrēja interesantus rezultātus par tādu pretiekaisuma līdzekļu lietošanu kā celekoksibs un nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti.¹⁰ Arī bipolāras depresijas ārstēšana ar minociklīnu un aspirīnu ir pētīta ar daudzsološiem rezultātiem, kā arī TNF antagonists infliksimabs terapijas rezistentai depresijai.^11,12

Rezumējot, profesors Šuarešs uzsvēra, ka iekaisums varētu būt galvenais cēlonis smadzeņu un sistēmiskās patoloģijas attīstībā pacientiem ar bipolāriem traucējumiem, un agrīnie klīniskie rezultāti liecina, ka to ir pamats uzskatīt par potenciālu terapeitisko mērķi.

Pēc profesora Šuareša prezentācijas profesors Paolo Brambilja, Milānas universitātes Psihiatrijas katedras vadītājs, runāja par ilgas darbības antipsihotisko līdzekļu izmantošanu. Ilgas darbības antipsihotiskajiem līdzekļiem var būt vairākas priekšrocības, uzsāka profesors Brambilja, piemēram, spēja vairākas nedēļas uzturēt terapeitisku zāļu koncentrāciju, tādējādi mazinot nelīdzestības risku un nodrošinot zemākus recidīvu rādītājus un ilgtermiņa klīniskos ieguvumus.¹³ Tie var palīdzēt pacientiem arī panākt dzīves kvalitātes uzlabošanos, remisiju un visbeidzot atveseļošanos, kas ir svarīgi ārstēšanas ilgtermiņa mērķi.¹³

Ņemot vērā šo kontekstu, profesors Brambilja norādīja, ka mielīns — taukviela, kas aptver neironu aksonus — vairāku iemeslu dēļ ir bijis pētījumu uzmanības centrā. Pirmkārt, arvien vairāk pierādījumu liecina, ka mielīnam ir nozīme trūkušo savienojumu hipotēzē – teorija, saskaņā ar kuru šizofrēnijas gadījumā varētu būt traucēta komunikācija starp vairākiem smadzeņu impulsu pārvades ceļiem un reģioniem, kas savukārt veicina centrālās patofizioloģiskās izmaiņas.¹⁴ Otrkārt, pētījumi, kuros izmantoti magnētiskās rezonanses difūzijas izmeklējumi, liecina, ka baltās vielas traktu deficīts korelē ar patogēniem psihozes notikumiem.¹⁴ Pēc tam viņš izklāstīja rezultātus pētījumam, kurā izmantoja mielīna ūdens frakcijas attēldiagnostiku – magnētiskās rezonanses metodi, kas nodrošina mielīna mērījumus in vivo un nosaka izmaiņas mielīna sastāvā smadzenēs.¹⁵ Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai klīnisko simptomu izmaiņas korelē ar mielīna izmaiņām.¹⁵ 10 psihotiskus pacientus novērtēja, veicot mielīna ūdens frakcijas attēldiagnostiku 36 interesējošiem smadzeņu reģioniem pētījuma sākumā un pēc 12 mēnešu ilgas injicējamu ilgstošas darbības antipsihotisko līdzekļu lietošanas.¹⁵ Svarīgi, ka mielīna ūdens frakcijā konstatēja būtiskas izmaiņas, kas šķietami korelēja ar klīnisko simptomu uzlabošanos.¹⁵

Profesors Brambilja noslēdza savu prezentāciju, sakot, ka pieejamie dati liecina, ka ilgstošas darbības injicējamie antipsihotiskie līdzekļi var uzlabot mielinizācijas norisi pacientiem ar pirmo epizodi un labvēlīgi ietekmēt kognitīvās funkcijas. Labākā līdzestība, ko nodrošina šie līdzekļi, varētu būt pamatā izmaiņām mielīna veidošanās procesā, un šķiet, ka atveseļošanās, lietojot ilgstošas darbības medikamentus, tiek sasniegta lielākā mērā.

Prof. Liorka (Llorc) vērsa uzmanību uz to, ka ārstēšanas vadlīnijās ieteikts dot priekšroku antipsihotisko līdzekļu monoterapijai, iespēju robežās izvairoties no antipsihotisko līdzekļu polifarmācijas. Šīs rekomendācijas ir balstītas uz rezultātiem, kas iegūti augstas kvalitātes pētījumos par ārstēšanu akūtajā stadijā, bet rezultāti, kas iegūti lielā novērojumpētījumā, ko veica Prof. Tiihonen et al., liecina, ka noteiktas divu tādu antipsihotisko līdzekļu kombinācijas, kuriem ir dažāds receptoru profils, var būt labākas par monoterapiju rehospitalizācijas novēršanā un šizofrēnijas uzturošajā terapijā.⁴

Profesore Kerija Bērdena, Kalifornijas universitātes Klīniskās psiholoģijas docente (Losandželosa, ASV), simpozija pēdējo prezentāciju iesāka, iepazīstinot ar nesen veiktā Paisa projekta datiem.¹⁶ Šajā interesantajā pētījumā tika analizēta saistība starp ģenētisko risku un smagām psihiskām slimībām diagnožu, specifisku simptomu un tādu kvantitatīvo pazīmju līmenī, kuras var raksturot galvenos funkcionālos traucējumus.¹⁶ Pētījuma mērķis bija izprast dimensionālās pazīmes, kuras var labāk atspoguļot slimības bioloģisko pamatu konkrētā diagnostiskajā kategorijā.¹⁶ Šis bija gadījumu kontroles pētījums, kurā smagu psihisku slimību, tostarp šizofrēnijas, I un II tipa bipolāro traucējumu un depresijas gadījumus noskaidroja, izmantojot elektroniskos medicīniskos ierakstus (EMR).¹⁶ Visiem pētījuma pacientiem novērtēja ātrumu un precizitāti, izmantojot Pensilvānijas datorizēto neirokognitīvo funkciju instrumentu (Penn Computerized Neurocognitive Battery). Tika analizēti arī 5 neirokognitīvo testu domēni (izpildfunkcija, atmiņa, sarežģītas kognitīvās funkcijas, sociālā kognīcija, sensomotorās funkcijas).

Raksturojot rezultātus, docente Bērdena sacīja, ka personām ar I tipa bipolāriem traucējumiem un šizofrēniju kognitīvo funkciju domēnos novēro līdzīgus precizitātes un ātruma traucējumus.¹⁶ Savukārt personām ar II tipa bipolāriem traucējumiem un unipolāru depresiju veicās līdzīgi kā kontrolgrupām, konstatējot nelielus traucējumus attiecībā uz izpildfunkcijām un sociālo kognīciju.¹⁶ Viņa norādīja, ka simptomu datus vislabāk atspoguļo trīs faktoru modelis (psihoze, mānija un depresija).¹⁶ Pētījumā arī atklāja, ka, kontrolējot attiecībā pret diagnozi, IQ premorbīdā, slimības smaguma pakāpe un augsts risks psihozes attīstībai dzīves laikā ir saistīts ar mazāku precizitāti un ātrumu kognitīvajos domēnos, savukārt augsti depresijas rādītāji ir saistīti ar paaugstinātu sociālās kognīcijas precizitāti.¹⁶

Viņa pabeidza savu prezentāciju, uzsverot, ka šo cilvēku neiropsiholoģisko traucējumu profilu ietekmē diagnoze (šizofrēnija un I tipa bipolārie traucējumi salīdzinājumā ar unipolāru depresiju un II tipa bipolāriem traucējumiem).¹⁶ Traucējumus nenoteica attiecīgā brīža simptomu smagums vai medikamenti, un diagnozes un dzīves laikā konstatēto simptomu ietekme uz kognitīvo funkcionēšanu bija daļēji neatkarīga.¹⁶ Pētījumā identificēja vairākus bieži sastopamus riska faktorus, kas nosaka predispozīciju psihozes un kognitīvo traucējumu attīstībai dažādās smagu psihisku slimību kategorijās.¹⁶ Visbeidzot, raugoties nākotnē, ģenētiskie pētījumi dažādām diagnožu grupām varētu palīdzēt izveidot bioloģiski pamatotāku smago psihisko traucējumu nozoloģiju.