Adverse Events
Apmeklēt sadaļu
website for members of the public

Veselības aprūpes speciālistiem

Sabiedrībai

Šizofrēnijas ārstēšana

  • Šizofrēnijas ārstēšanas mērķis ir samazināt psihotisko epizožu biežumu un smagumu, kā arī uzlabot pacientu funkcionēšanu un dzīves kvalitāti, kas, labvēlīga iznākuma gadījumā, panāktu pacienta atveseļošanos un atgriešanos sabiedrībā.
  • Ārstēšanas vadlīnijas iesaka agrīnu ārstēšanas uzsākšanu, jo īsāks neārstētu psihožu ilgums saistās ar labāku prognozi.
  • Šizofrēnijas farmakoterapija parasti ietver monoterapiju ar antipsihotiskiem medikamentiem; bieži otrās paaudzes antipsihotiskās zāles ir pirmā izvēle multimodālās terapijas stratēģijā, tomēr nereti ir sastopama slikta pacientu līdzestība, kas noved pie atkārtotiem slimības paasinājumiem.
  • Nemedikamentozā ārstēšana ietver psihoterapiju, ergoterapiju, sociālo iemaņu apguvi, fiziskas aktivitātes.

Šajā sadaļā

Kāds ir mērķis?

Šizofrēnijas ārstēšanas mērķi ir atkarīgi no slimības stadijas. Agrīna intervence būtiski uzlabo slimības norises prognozi, jo neārstētu psihožu ilgums pacientiem ar šizofrēniju ir saistīts ar vājāku atbildes reakciju uz ārstēšanu, sliktāku simptomu kontroli un kopējo funkcionēšanu.1

Slimības akūtajā fāzē ārstēšanas uzdevums ir izvairīties no apdraudējuma pacientam, kontrolēt nelīdzsvarotu uzvedību, mazināt psihozes smagumu un citus simptomus (piem., uzbudinājumu, agresiju, negatīvos simptomus, afektīvos simptomus) un atgriezt pacientu pēc iespējas labākā funkcionēšanas līmenī.2

Stabilizācijas fāzes laikā medikamentozā terapija jāturpina vismaz sešus mēnešus, lai maksimāli samazinātu simptomu atkārtošanās iespējamību vai atkārtotu paasinājumu. Kad pacients ir stabils, antipsihotiskās zāles ievērojami samazina atkārtota paasinājuma risku, un to turpmāka lietošana tiek stingri ieteikta, lai nodrošinātu simptomu kontroli un saglabātu remisiju, kā arī lai funkcionēšanas līmenis un dzīves kvalitāte būtu adekvāta vai pat uzlabotos.2 Visā ārstēšanas laikā būtiski ir izvērtēt zāļu nevēlamās blakusparādības un pielāgot farmakoterapiju konkrētam pacientam, lai līdz minimumam samazinātu tieši ar ārstēšanu saistītās problēmas.

Ārstēšanas ilgtermiņa mērķis pacientiem ar šizofrēniju ir negatīvo simptomu mazināšana, pilna kontrole pār pozitīvajiem simptomiem, kā arī pacienta funkcionēšanas spēju un dzīves kvalitātes uzlabošana.3–5

Pacientu ar šizofrēniju ārstēšanas ideālais mērķis ir remisija un atlabšana, tomēr šim uzstādījumam var būt atšķirīgs raksturojums atkarībā no slimības norises stadijas. Psihotisko simptomu remisija pirmajā ārstēšanas gadā vērojama 70%-80% pacientu6 un, turpinot visaptverošu ārstēšanu, tā saglabājas stabila.7 Tomēr ir augsts recidīvu skaits (80%), kas lielā mērā izskaidrojams ar antipsihotisko medikamentu lietošanas pārtraukšanu, nevis pašas slimības norisi.8,9 Atveseļošanās, kuru raksturo ilgstoša simptomu remisija ar uzlabojumiem sociālajā un profesionālajā dzīvē, sastopama aptuveni 15% pacientu.10

Šizofrēnijas ārstēšanas mērķis11

Šizofrēnijas ārstēšanas mērķiŠizofrēnijas ārstēšanas mērķi

Pirmās un otrās paaudzes antipsihotiskie medikamenti
…Visu nosaka darbības mehānismi

Kopš hlorpromazīna atklāšanas pirms vairāk nekā 60 gadiem antipsihotiskie medikamenti ir šizofrēnijas ārstēšanas pamatā.

Antipsihotisko medikamentu atklāšanas vēsture Antipsihotisko medikamentu atklāšanas vēsture

Visu antipsihotisko medikamentu darbības pamatā ir dopamīna receptoru blokāde.12 Aktīvās vielas, kuras tiek klasificētas kā pirmās paaudzes (vai tipiskie) antipsihotiskie medikamenti, pārsvarā darbojas bloķējot dopamīna D2 receptorus. Pierādīts, ka antipsihotisko medikamentu iedarbība saistīta ar 65%-70% striatālā D2 receptoru bloķēšanu. Taču, ja D2 bloķēšana ir augstāka par 80%, tad tas ievērojami palielina ekstrapiramidālo simptomu risku. Nākamās paaudzes aktīvām vielām, kuras tiek klasificētas kā otrās paaudzes (vai atipiskie) antipsihotiskie medikamenti, ir plašāka iedarbība, tiem raksturīga zemāka afinitāte pret D2 dopamīna receptoriem un augstāka afinitāte pret citiem neiroreceptoriem (īpaši serotīnu 5-HT 2A) salīdzinājumā ar pirmās paaudzes antipsihotiskajiem medikamentiem.13, 14 Otrās paaudzes antipsihotiskie medikamenti darbojas uz D2 (D1,D3,D4), serotonīna receptoriem (5-HT1A, 5-HT2C, 5-HT6,5-HT7), kā arī muskarīna, holīnerģiskajiem un histamīna receptoriem.

Vai tie darbojas?

Ārstējot visas šizofrēnijas pacientu psihopatoloģiskās izpausmes, antipsihotiskie medikamenti ir efektīvāki par placebo.15 Lai arī pirmās paaudzes antipsihotiskie medikamenti savstarpēji atšķiras pēc efektivitātes un farmakoloģiskiem ieguvumiem, tie kopumā ir vienlīdz efektīvi pozitīvo simptomu ārstēšanā un vienlīdz efektīvi novērš to atkārtošanos.13 Taču mūsdienās, smago nevēlamo blakusparādību dēļ, tie nav pirmā izvēle ārstēšanās procesā. Otrās paaudzes antipsihotiskajiem medikamentiem tiek dota priekšroka.2 Tie ir vismaz tikpat efektīvi kā pirmās paaudzes antipsihotiskie medikamenti, tomēr par to pārākumu pār tipiskajiem antipsihotiskajiem medikamentiem vēl notiek diskusijas.14,16 Vienā meta-analīzē tikai četru no deviņiem analizētiem atipiskajiem antipsihotiskajiem medikamentiem, vispārējā efektivitāte bija labāka kā tipiskajiem antipsihotiskajiem medikamentiem; pārējie nebija efektīvāki, tie nebija efektīvāki arī attiecībā uz negatīvajiem simptomiem.17 Citās meta-analīzēs18–20 un efektivitātes pētījumos21,22 arī nav iegūti pārliecinoši pierādījumi tam, ka atipiskie antipsihotiskie medikamenti ir efektīvāki par tipiskajiem, ārstējot visas šizofrēnijas psihopataloģiskās izpausmes.

Aizvien vairāk šizofrēnijas ārstēšanā tiek izmantoti atipiskie antipsihotiskie medikamenti, kuriem ir daudzveidīgāki iedarbības mehānismi, (piemēram, uz negatīvajiem, kognitīvajiem un afektīvajiem simptomiem), kas ļauj sasniegt labākus rezultātus, kā arī ņemot vērā labāku atipisko antipsihotisko medikamentu nevēlamo blakusparādību profilu, un atzīstot, ka D2 receptoru stimulēšana nav vienīgais psihozes ārstēšanas veids.

Vai tie ir droši un labi panesami?

Pastāv virkne problēmu, kas saistītas ar šobrīd pielietotās ārstēšanas drošumu un panesamību.23 Visbiežāk ziņotās vai meta-analīzēs novērotās antipsihotisko medikamentu nevēlamās blakusparādības ir seksuālā disfunkcija, metabolās problēmas un ķermeņa masas pieaugums. Ilgstoša ārstēšanās saistās ar tādām vēl smagākām nevēlamajām blakusparādībām kā diabēts un metabolais sindroms.24

Drošuma un panesamības izaicinājumi šizofrēnijas ārstēšanāDrošuma un panesamības izaicinājumi šizofrēnijas ārstēšanā

Ievēro: Zīmējumā attēloto apļu izmērs nav saistīts ar norādīto drošuma vai panesamības problēmu sastopamības biežumu

Visi pirmās paaudzes antipsihotiskie medikamenti, ja tiek lietoti terapeitiskās devās, var izraisīt ekstrapiramidālos simptomus, tostarp, parkinsonismu, distoniju, akatīziju, kā arī izraisīt tardīvo diskinēziju un palielinātu prolaktīna koncentrāciju serumā.13 Lai arī otrās paaudzes antipsihotiskajiem medikamentiem kā medikamentu klasei ir mazāk izteiktas ekstrapiramidālās blaknes un tardīvā diskinēzija nekā pirmās paaudzes antipsihotiskajiem medikamentiem, atsevišķi otrās paaudzes antipsihotiskie medikamenti ir saistīti ar cita veida nevēlamo blakusparādību lielāku iespējamību, kuras, savukārt, ir mazāk sastopamas pirmās paaudzes antipsihotiskajiem medikamentiem. Lietojot atsevišķus otrās paaudzes antipsihotiskos medikamentus, ir iespējams, ka pacientam palielināsies ķermeņa masa, attīstīsies cukura diabēts, elektrokardiogrammā pagarināsies QT intervāls un sekundāri palielināsies kardiovaskulāro komplikāciju risks.13,24

Kas vēl darbojas?

Psihosociāla intervence var palīdzēt uzlabot pacienta funkcionālās spējas, tostarp, pašaprūpi, patstāvīgas dzīves iemaņas, uzlabot savstarpējo attiecību kvalitāti, kā arī spēju strādāt vai mācīties. Šizofrēnijas ārstēšanā farmakoterapijai jābūt maksimāli efektīvai, savukārt dažādas psihosociālas terapijas ir noderīgs atbalsts medikamentozai ārstēšanai.13 Psihosociāla intervence šizofrēnijā ir vērsta uz specifiskām jomām, tostarp psihopatoloģijas izpratni (piem., simptomiem, kognitīviem traucējumiem), psihosociālu funkcionēšanu (piem., sociālā loma, attiecības, rūpes par sevi) un komorbīdiem stāvokļiem (piem., kaitīgu vielu lietošanu, post-traumatiskā stresa traucējumiem, fizisko veselību).25

Šizofrēnijas multimodālā ārstēšanas stratēģija11

Ārstēšana ar antipsihotiskajiem medikamentiemĀrstēšana ar antipsihotiskajiem medikamentiem

Rekomendētās ne-farmakoloģiskās metodes ietver uz pacientu vērstu, sabiedrībā balstītu multidisciplināru ārstēšanu, atbalstītā darba programmas, kognitīvi biheiviorālo terapiju, uz ģimeni vērstus un ģimenē balstītus pakalpojumus, uzvedības modificēšanu, prasmju apguvi, psihosociālo atbalstu alkoholisma un kaitīgo vielu lietošanas gadījumos, kā arī psihosociālo intervenci svara kontrolei.26 Citi atbalsta veidi, kas pašlaik vēl nav uz pierādījumiem balstīti, ietver kognitīvi adaptīvo terapiju, intervenci pirmās psihozes gadījumā, palīdzību, kas paredzēta vecāka gadagājuma cilvēkiem, atbalsta personas sniegto palīdzību, somatisku slimību uzraudzību, intervenci slimības prodromālajā periodā, sociālo iemaņu treniņu, atbalstu izglītībai, kā arī atbalsta programmu dzīves vietas nodrošināšanai.25,26 Dažas no šīm atbalsta formām ir īpaši paredzētas noteikta vecuma pacientiem vai pacientiem noteiktā slimības stadijā, un tās var būt pacientiem ļoti noderīgas.

Panākumiem ir robežas…

Lai arī antipsihotiskie medikamenti ir šizofrēnijas ārstēšanas stūrakmens, ne visi no tiem efektīvi ārstē visus šizofrēnijas pacientus vai arī visus šizofrēnijas simptomus. Piemēram, no 20% līdz 30% pacientu nav atbildreakcijas uz terapiju ar antipsihotiskajiem medikamentiem. Bez tam 40% pacientu ir izteikti negatīvie simptomi, bet 80% pacientu ir klīniski nozīmīgi kognitīvie traucējumi, un tie parasti nepadodas ārstēšanai. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz antipsihotisko medikamentu lietošanu, šizofrēnijas ārstēšana bieži nesasniedz vēlamo rezultātu, noved pie funkcionēšanas pasliktināšanās un rada milzīgu slimības radīto slogu.13,27,28 Pacientu līdzestības trūkums zāļu lietošanā ir viens no galvenajiem strupceļiem šizofrēnijas ārstēšanā. Līdzestības trūkums ir plaši izplatīts, un tā sekas ietver nepietiekamu simptomu kontroli, atkārtotus paasinājumus, hospitalizāciju, kā arī lielāku veselības aprūpes resursu izlietojumu un izmaksas.29 Pacientiem, kuri pārtrauc antipsihotisko medikamentu lietošanu, var no divām līdz piecām reizēm pieaugt atkārtotu paasinājumu risks.8,30,31 Nelīdzestībai zāļu lietošanā ir sarežģīti iemesli (piem., pacienta attieksme pret zālēm un slimību, nevēlamas blakusparādības, aprūpes personu ietekme32, nespēja izprast savu saslimšanu).33 Nespēja nodrošināt regulāru medikamentu lietošanu būtiski apdraud remisijas iespējas, kā arī šizofrēnijas pacientu spēju uzlabot savu funkcionēšanu.

Pacientu ar šizofrēniju līdzestība34

Šizofrēnijas pacientu līdzestība farmakoterapijai Šizofrēnijas pacientu līdzestība farmakoterapijai

Atsauce: Adaptēts no Llorca, P. M. Partial compliance in schizophrenia and the impact on patient outcomes. Psychiatry Res. 161, 235–247 (2008)34

Atsauce

  1. Murru, A. & Carpiniello, B. Duration of untreated illness as a key to early intervention in schizophrenia: A review. Neurosci. Lett. 669, 59–67 (2018).
  2. Work Group on Schizophrenia. Practice Guideline for the Treatment of Patients with Schizophrenia, Second Edition. Am. J. Psychiatry (2010).
  3. Kane, J. Commentary: Consensus statement on negative symptoms. Schizophr. Bull. 32, 214–219 (2006).
  4. Kirkpatrick, B., Fenton, W. S., Carpenter, W. T. & Marder, S. R. The NIMH-MATRICS consensus statement on negative symptoms. Schizophr. Bull. 32, 214–219 (2006).
  5. Bobes, J., Arango, C., Garcia-Garcia, M. & Rejas, J. Prevalence of negative symptoms in outpatients with schizophrenia spectrum disorders treated with antipsychotics in routine clinical practice: Findings from the CLAMORS study. J. Clin. Psychiatry 71, 280–286 (2010).
  6. Lieberman, J. et al. Time Course and Biologic Correlates of Treatment Response in First-Episode Schizophrenia. Arch. Gen. Psychiatry 50, 369–376 (1993).
  7. Girgis, R. R. et al. Clozapine v. chlorpromazine in treatment-naive, first-episode schizophrenia: 9-Year outcomes of a randomised clinical trial. Br. J. Psychiatry 199, 281–288 (2011).
  8. Robinson, D. et al. Predictors of relapse following response from a first episode of schizophrenia or schizoaffective disorder. Arch. Gen. Psychiatry 56, 241–247 (1999).
  9. Zipursky, R. B. Why are the outcomes in patients with schizophrenia so poor? J. Clin. Psychiatry 75, 20–24 (2014).
  10. Jääskeläinen, E. et al. A systematic review and meta-analysis of recovery in schizophrenia. Schizophr. Bull. 39, 1296–1306 (2013).
  11. Haller, C. S., Padmanabhan, J. L., Lizano, P., Torous, J. & Keshavan, M. Recent advances in understanding schizophrenia. F1000Prime Rep. 6, 1–11 (2014).
  12. Kahn, R. S. et al. Schizophrenia. Nat. Rev. Dis. Prim. 1, 1–23 (2015).
  13. Miyamoto, S., Duncan, G. E., Marx, C. E. & Lieberman, J. A. Treatments for schizophrenia: A critical review of pharmacology and mechanisms of action of antipsychotic drugs. Mol. Psychiatry 10, 79–104 (2005).
  14. Meltzer, H. Y. New Trends in the Treatment of Schizophrenia. CNS Neurol. Disord. – Drug Targets 16, 900–906 (2017).
  15. Leucht, S. et al. Antipsychotic drugs versus placebo for relapse prevention in schizophrenia: A systematic review and meta-analysis. Lancet 379, 2063–2071 (2012).
  16. Agid, O., Kapur, S. & Remington, G. Emerging drugs for schizophrenia. Opin Emerg Drugs 13, 479–495 (2008).
  17. Leucht, S. et al. Second-generation versus first-generation antipsychotic drugs for schizophrenia: a meta-analysis. Lancet 373, 31–41 (2009).
  18. Geddes, J., Freemantle, N., Harrison, P. & Bebbington, P. Atypical antipsychotics in the treatment of schizophrenia: Systematic overview and meta-regression analysis. Br. Med. J. 321, 1371–1376 (2000).
  19. Zhang, J. P. et al. Efficacy and safety of individual second-generation vs. first-generation antipsychotics in first-episode psychosis: A systematic review and meta-analysis. Int. J. Neuropsychopharmacol. 16, 1205–1218 (2013).
  20. Davis, J. M., Chen, N. & Glick, I. D. A meta-analysis of the efficacy of second-generation antipsychotics. Arch. Gen. Psychiatry 60, 553–564 (2003).
  21. Lieberman, J. A. et al. Effectiveness of antipsychotic drugs in patients with chronic schizophrenia. N. Engl. J. Med. 353, 1209–1223 (2005).
  22. Jones, P. B. et al. Randomized controlled trial of the effect on quality of life of second- vs first-generation antipsychotic drugs in schizophrenia: Cost Utility of the Latest Antipsychotic Drugs in Schizophrenia Study (CUtLASS 1). Arch. Gen. Psychiatry 3, 1079–1087 (2006).
  23. Mohr, W. K. Psychiatric-Mental Health Nursing: Evidenced Based Concepts, Skills, and Practices. (Wolters Kluwer Health/Lippincott Williams & Wilkins, 2009).
  24. Young, S. L., Taylor, M. & Lawrie, S. M. ‘first do no harm.’ A systematic review of the prevalence and management of antipsychotic adverse effects. J. Psychopharmacol. 29, 353–362 (2015).
  25. Mueser, K. T., Deavers, F., Penn, D. L. & Casssisi, J. E. Psychosocial treatments for schizophrenia. Annu. Rev. Clin. Psychol. 9, 465–497 (2013).
  26. Dixon, L. B. et al. The 2009 schizophrenia PORT psychosocial treatment recommendations and summary statements. Schizophr. Bull. 36, 48–70 (2010).
  27. Ackenheil, M. & Weber, K. Differing response to antipsychotic therapy in schizophrenia: Pharmacogenomic aspects. Dialogues Clin. Neurosci. 6, 71–77 (2004).
  28. Carbon, M. & Correll, C. U. Thinking and acting beyond the positive: The role of the cognitive and negative symptoms in schizophrenia. CNS Spectr. 19, 38–52 (2014).
  29. Lindenmayer, J. P. et al. Medication nonadherence and treatment outcome in patients with schizophrenia or schizoaffective disorder with suboptimal prior response. J. Clin. Psychiatry 70, 990–996 (2009).
  30. Davis, J. M. et al. Dose response of prophylactic antipsychotics. J. Clin. Psychiatry 54, 24–30 (1993).
  31. Fenton, W. S., Blyler, C. R. & Heinssen, R. K. Determinants of medication compliance in schizophrenia: Empirical and clinical findings. Schizophr. Bull. 23, 637–651 (1997).
  32. Pompili, M. et al. Unmet Needs in Schizophrenia. CNS Neurol. Disord. – Drug Targets 16, 870–884 (2017).
  33. Dam, J. Insight in schizophrenia: A review. Nord J Psychiatry 60, 114–120 (2006).
  34. Llorca, P. M. Partial compliance in schizophrenia and the impact on patient outcomes. Psychiatry Res. 161, 235–247 (2008).

F1000 Prime Reports

Recent advances in understanding schizophrenia.
Haller CS, Padmanabhan JL, Lizano P, Torous J, Keshavan M.
F1000 Prime Reports 2014; 6:57.
Ārstēšanas lielajiem mērķiem jābūt psihotisko paasinājumu biežuma un smaguma samazināšanai, kā arī pacientu, kas sirgst ar šo slimību, funkcionālās kapacitātes un dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Ārstēšanas panākumi ir atkarīgi no līdzestības zāļu lietošanai. Diemžēl tikai 1/3 pacientu ir līdzestīgi terapijai.

Lejupielādēt

    Compliance with pharmacotherapy in schizophrenia
    Login to Unlock

    NEGATĪVO SIMPTOMU ĀRSTĒŠANANEGATĪVO SIMPTOMU ĀRSTĒŠANA

    Svarīgi izprast simptoma klīniskās izpausmes saikni ar specifisku slimības domēnu, jo, koncentrējoties tikai uz psihotisko simptomu ārstēšanu, bieži vien neizdoSvarīgi izprast simptoma klīniskās izpausmes saikni ar specifisku slimības domēnu, jo, koncentrējoties tikai uz psihotisko simptomu ārstēšanu, bieži vien neizdo

    vēl…
    Login to Unlock

    ILGTERMIŅA IEGUVUMI NO REAGILAILGTERMIŅA IEGUVUMI NO REAGILA

    Atipiskajiem antipsihotiskajiem medikamentiem ir jānodrošina efektivitāte visas slimības laikā. Atkārtota slimības paasinājuma laikā piedzīvotais akūtais psihotAtipiskajiem antipsihotiskajiem medikamentiem ir jānodrošina efektivitāte visas slimības laikā. Atkārtota slimības paasinājuma laikā piedzīvotais akūtais psihot

    vēl…
    Close
    Jūs šobrīd atstājat šo vietni, un tiksiet novirzīts uz citu mājaslapu.
    Piekrist
    Atcelt
    Showing 0 result(s).
    Please log in to see 0 more result(s).