Ir dažādas šizofrēnijas negatīvo simptomu definīcijas, un atkarībā no tā, kā mēs tos definējam, vienas un tās pašas ārstēšanas efektivitāte atšķiras – ar savas prezentācijas fokusu iepazīstināja profesors István Bitter.

Pētījumos par vispārējo negatīvo simptomu ārstēšanu dati tiek apkopoti gan par primārajiem, gan sekundārajiem negatīvajiem simptomiem, un dažkārt pat kognitīvie simptomi tiek uzskatīti par daļu no negatīvo simptomu domēna, skaidroja prof. Bitter. Plašā metaanalīzē tika aplūkota negatīvo simptomu mazināšana, ko vērtēja pēc klīniskās vispārējās iespaida smaguma skalas (Clinical Global Impression Severity Scale).¹ Rezultāti atklāja, ka lielākā daļa ārstēšanas nebija klīniski nozīmīga negatīvo simptomu mazināšanā, ieskaitot pirmās paaudzes antipsihotiskos līdzekļus (first-generation antipsychotics, FGA) un smadzeņu stimulāciju.¹ Tomēr prof. Bitter paskaidroja, ka šīs atrades ir jāizvērtē piesardzīgi, jo tika apvienotas dažādas apakšpopulācijas, un uzsvēra nepieciešamību sadalīt negatīvo simptomu populācijas primārajos (pastāvīgos/dominējošos) un sekundārajos negatīvajos simptomos.¹

Atšķirībā no primārajiem negatīvajiem simptomiem, kas, domājams, ir raksturīgi šizofrēnijai, sekundāros negatīvos simptomus izraisa tādi faktori kā pozitīvie simptomi, depresija/depresijas simptomi vai ārstēšanas blakusparādības (piemēram, neiroloģiskie vai ekstrapiramidāli simptomi, sedācija).² Līdz šim trūkst datu par sekundāro negatīvo simptomu identificēšanu un ārstēšanu, tomēr mācību grāmatās un dažos rakstos ir daudz “veselā saprāta” padomu, sacīja prof. Bitter.

Pozitīvie simptomi. Ja negatīvie simptomi samazinās, uzlabojoties pozitīvajiem simptomiem, mēs varam pieņemt, ka negatīvie simptomi bija sekundāri pozitīvajiem simptomiem; tāpēc nav vajadzības atsevišķi ārstēt negatīvos simptomus. Šādā gadījumā vēlams ārstēt pacientu ar otrās paaudzes antipsihotiskajiem līdzekļiem.³

Depresija. Tā kā nav specifisku pētījumu, kas pētītu depresiju, kas tiek uzskatīta par sekundāru šizofrēnijai, mums ir jāaplūko pētījumi par depresiju šizofrēnijas gadījumā, sacīja prof. Bitter. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti 19 pētījumi, no kuriem lielākajā daļā tika lietoti selektīvi serotonīna atpakaļsaistes inhibitori un tricikliskie antidepresanti.⁴ Konstatēja, ka antidepresanti var būt efektīvi depresijas ārstēšanai šizofrēnijas gadījumā, tomēr rezultāti ir dažādi.⁴ Neatbilstības starp pētījumiem varētu būt saistītas ar nepareizi atlasītām populācijām, skaidroja prof. Bitter, uzsverot plašāku un ilgāku pētījumu nepieciešamību.⁴

Zāļu izraisītās blakusparādības. Līdzīgi, nevienā specifiskā pētījumā nav pētīta zāļu izraisītu blakusparādību ārstēšana, kas tiek uzskatītas par sekundārām šizofrēnijai, tāpēc ir ieteicams pārskatīt farmakoloģisko ārstēšanu. Ja rodas zāļu izraisītas blakusparādības, kuras, domājams, izraisa sekundārus negatīvos simptomus, jāapsver devas vai lietoto antipsihotisko līdzekļu (APL) skaita samazināšana vai pāreja uz citu APL vai citam zālēm.⁵

Prof. Bitter iepazīstināja ar klīnisku algoritmu attiecībā uz pastāvīgu un/ vai dominējošu negatīvo simptomu ārstēšanu.⁶ Pirmkārt, pirmās paaudzes antipsihotiskie līdzekļi, ja to uzskata par nepieciešamu, būtu jānomaina ar otrās paaudzes APL; nepietiekamas uzlabošanas gadījumā būtu jālieto kariprazīns 3 – 6 mg/dienā.⁶ Ja ir zema efektivitāte vai rodas blakusparādības, iesaka amisulprīdu 50 – 300 mg/dienā; zemas efektivitātes vai blakusparādību gadījumā iesaka kvetiapīnu vai olanzapīnu.⁶ Visbeidzot, ja kvetiapīns/ olanzapīns izrādās neefektīvi vai ir blakusparādības, jāapsver antidepresantu pievienošana ārstēšanai.⁶ Tomēr tikai ļoti mazam pacientu skaitam ir uzlabošanās vai atbildes reakcija uz APL un antidepresanta kombināciju, un nav biomarķieru vai citu prognozētāju, lai identificētu tos pacientus, kuriem varētu būt uzlabošanās vai atbildes reakcija – piebilda prof. Bitter.

Savas prezentācijas noslēgumā prof. Bitter uzsvēra dažus galvenos punktus attiecībā uz negatīvo simptomu farmakoloģisko ārstēšanu šizofrēnijas gadījumā: tikai APL un antidepresantiem ir uzticama pierādījumu bāze, lai tos ieteiktu ārstēšanai; dominējošu negatīvo simptomu ārstēšanā amisulprīds darbojas labāk nekā placebo, tomēr tieši salīdzinot APLs, netika konstatēta būtiska atšķirība starp amisulprīdu un olanzapīnu; kariprazīns ir vienīgais APL, kam dominējošu negatīvo simptomu ārstēšanā tika konstatēts pārākums pār citu APL, risperidonu.⁷