Psihiskās slimības ir ļoti izplatītas un ievērojami ietekmē slimību globālo slogu, tās rada ceturto daļu no slimību sloga to slimību vidū, kuras nerada letālas sekas.¹ Vispārējās ietekmes uz slimību slogu smagums ir radījis nepieciešamību identificēt etioloģiskos faktorus, kas izraisa saslimšanu ar šizofrēniju, bipolārajiem traucējumiem un citiem psihotiskā spektra traucējumiem. Tomēr neskatoties uz šai jomai veltīto uzmanību, etioloģiskie aspekti un traucējumu attīstība ir ārkārtīgi komplicēta un multidimensiāla.²

Vispāratzīts, ka psihisko veselību ietekmē organisku faktoru un vides pārmaiņu dinamiska un divvirzienu mijiedarbība, kā arī sociālekonomiskais konteksts un sociālā uzvedība.³ Kā šīs teorijas sastāvdaļas, attīstīti vairāki modeļi, piemēram, stresa-diatēzes modelis,⁴ bioloģiskā jutīguma jeb ģenētiskā plastiskuma modelis un atšķirīgā jutīguma teorijas modelis.⁵ Līdz šim brīdim iepriekšējie ietvari tikuši maz izmantoti pētījumos, kuros pētīts dzīves ilguma perspektīvas vai psihotiskā spektra traucējumu attīstība jau no bērnības.

Hastings et al. pētījuši šos jautājumus, lai izzinātu bērnībā pieredzētā sociālekonomiskā konteksta un problemātiskās sociālās uzvedības ietekmi uz psihotiskajiem traucējumiem pieaugušā vecumā.⁶ Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka nabadzīga ģimene, agresīva uzvedība un sociāla izolēšanās bijusi raksturīga bērniem, kuriem vēlāk attīstījusies šizofrēnija.^7,8 Tomēr šajā pētniecības jomā priekšā vēl daudz nopietna darba, lai varētu agrīni identificēt psihotiskā spektra traucējumus un pēc tam īstenot intervenci.⁶
 

Hastings et al. veica 30 gadus ilgu prospektīvu, garengriezuma pētījumu, lai labāk izprastu psihotiskā spektra saslimšanu noteicošos faktorus, fokusējoties uz tādu jau zināmu psihisko saslimšanu riska faktoru kā ģimenes situācija, vides konteksts un slikta sociāla funkcionēšana savstarpēji papildinošo lomu un mijiedarbību.⁹ Konkrētāk, tika pētīti 3905 bērni un viņu vecāki Monreālas urbānajos rajonos, kur dzīvo cilvēki ar zemiem ienākumiem. Pētījums tika īstenots periodā, kura laikā notika izteiktas sociālekoloģiskās pārmaiņas, lai, bērniem augot, konstatētu specifisku faktoru saistību ar šīm pārmaiņām un psihotisko traucējumu attīstību.⁶ Pētījuma dalībnieku izglītības un ienākumu līmenis bija zemāks par vidējiem rādītājiem Kvebekā un Kanādā kopumā.⁶

Pētnieku komanda noformulēja 4 hipotēzes:

Pētījuma rezultāti liecināja, ka 6,25% pētījuma dalībnieku visu psihotisko saslimšanu prevalence, kas nav attiecināmas uz fiziskām saslimšanām, sasniedzot pusmūža vecumu, bija augstāka nekā gaidīts,⁹ un tas bija attiecināms uz atlases grupu urbānā vidē ar pārsvarā zemiem ienākumiem.¹⁰ Uzaugot nabadzīgā, nelabvēlīgā vidē, palielinājās iespējamība, ka nākamos 30 gadus pastāvīgi tiks konstatēti psihotiskie traucējumi, neatkarīgi no tālākajiem sociālekoloģiskajiem apstākļiem.⁶ Pētnieku atklājumi par to, ka nelabvēlīga vide predisponē psihiskajai saslimšanai bērnus, kuriem ir sociālās atsvešināšanās simptomi, saskan ar medicīnas literatūrā pausto. ^5,11

Secinājumu, ka bērniem, kuri uzauguši sociālekonomiski nelabvēlīgā vidē, pieaugušā vecumā ir lielāks psihotisko traucējumu vai bipolāro traucējumu ar psihozēm risks, atbalsta teorētiskie modeļi. Šie modeļi nosaka, ka sociālekonomiskai maznodrošinātībai bērnībā ir nozīmīga loma psihotisko traucējumu attīstībā vēlākos gados, ko veicina tādi stresa faktori kā vides toksīnu līmenis, paaugstināts noziedzības līmenis un stress ģimenē.^12,13
 

Hastings et al. arī pētīja, vai dzimumam ir kāda noteicoša nozīme šizofrēnijas un bipolāro traucējumu attīstībā. Viņi atklāja, ka zēniem ar mazāku sociālu atsvešināšanos, bet lielāku agresivitāti, šizofrēniju varēja prognozēt biežāk. Savukārt meitenēm ar sociālās atsvešināšanās simptomiem varēja prognozēt retāk bipolāros traucējumus.⁶ Vīriešiem rezultāti bija atbilstīgi iepriekšējiem ziņojumiem,^14,15 un teorija tika tālāk paplašināta uz to, ka zēni, kuriem var attīstīties šizofrēnija, ir agresīvāki par saviem vienaudžiem.⁶  Novitāte novērojumos bija tā, ka šizofrēniju vīriešiem varēja specifiski prognozēt, ja bija augstas agresivitātes un zema sociālā atsvešināšanās kombinācija, un tās varēja būt kognitīvo traucējumu sekas, kas manifestējās kā disinhibīcija, kuru agrāk izvirzīja kā galveno šizofrēnijas deficītāras simptomātikas attīstības iemeslu.¹⁶ Hastings un viņa komanda neatklāja nekādu korelāciju starp augstu agresivitāti sievietēm un šizofrēnijas attīstību, kā tas tika uzskatīts iepriekš.^14,15 Arī citos pētījumos secināts, ka sociāla atsvešināšanās bērnībā nav specifisks prognostiskais faktors šizofrēnijai vai citiem psihotiskiem traucējumiem pieaugušā vecumā.^9,10

Novitāte pētījuma atklājumos bija arī tā, ka meitenēm, kurām bija sociālās atsvešināšanās simptomi, vēlāk dzīvē mazāk varēja prognozēt bipolāros traucējumus.⁶ Tas skaidrojams ar faktu, ka meitenes, dzīvojot sociāli nelabvēlīgā vidē, parasti izvairās no urbānā konteksta un saiknes ar riskanto un noziedzīgo vidi, pretēji tam, kā to dara zēni.¹⁷ Turklāt meitenes, kuras ir sociāli atsvešinājušās, var būt arī mazāk pakļautas vides riskiem, un viņu kautrīgumu atbalsta ģimene un vienaudži.¹⁸

Pētījumu ierobežojošais apstāklis bija tajā, ka tika veikti tikai vienai pacientu grupai divu paaudžu garumā zemu ienākumu populācijā, kas ierobežo iespējas izdarīt visaptverošus secinājumus.⁶ Pētījuma rezultātu ticamību ierobežo arī to heterogenitāte, kam par iemeslu ir simptomu pārklāšanās, komorbiditāte un veselības aprūpes speciālistu dažādu diagnostisko kritēriju izmantošana. Viņi ziņoja, ka diagnostikas heterogenitāte, iespējams, ierobežoja daudz specifiskāku saikņu identificēšanu starp agrīnu sociālu uzvedību un psihotiskā spektra traucējumu saslimšanu un tās sākumu.⁶
 

Kopumā pētnieki secināja, ka, uzaugot sociālekonomiski nelabvēlīgā vidē, ievērojami pieaug risks, ka vēlāk dzīvē izpaudīsies psihotiskā spektra traucējumi. It īpaši tas attiecas uz agresīviem un sociāli atsvešinātiem bērniem. Agresīviem vīriešu dzimuma pārstāvjiem ticamāk attīstīsies šizofrēnija, arī neesot atsvešinātiem no vienaudžiem. Šāds raksturojums var izraisīt citu sociālo partneru atraidījumu un norobežošanos, kas risku var tikai palielināt. Noslēgumā pētnieki ierosinājuši ekonomiskās un sociālās politikas intervences, lai risinātu šādu ģimeņu vajadzības un nodrošinātu antisociāliem bērniem kognitīvi biheiviorālo terapiju, kas nākotnē palīdzētu novērst šizofrēnijas un citu psihisko saslimšanu rašanos.