Šis Eiropas Psihiatru kongresa tiešsaistes simpozijs, kas notika 29. ikgadējā EPA 2021 virtuālā kongresa ietvaros, pulcēja galveno personalizētās psihiatrijas apakšnozaru starptautiskos ekspertus, lai iepazīstinātu ar jaunākajiem pētījumiem un klīniskajiem pierādījumiem personalizētās psihiatrijas jomā. Ar pētījumiem un pašreizējiem sasniegumiem šajā nozarē iepazīstināja Silvana Galderisi (Silvana Galderisi), Dinka Smajlagiča (Dinka Smajlagic), Sinans Guloksūzs (Sinan Gülöksüz) un Martina Rojnika Kuzmana (Martina Rojnic Kuzman), un simpozija moderatori bija profesors Andrea Raballo (Andrea Raballo) un profesors Andrea Cipriani (Andrea Cipriani).

Šis simpozijs apliecināja, ka pētījumos iegūtos datus ir iespējams ieviest klīniskajā praksē, kā arī iezīmēja pašreizējās perspektīvas un prioritātes turpmākajiem pētījumiem par personalizēto psihiatriju un precīzijas medicīnu šizofrēnijas ārstēšanā.

Simpozijs sākās ar Kampānijas Luidži Vanvitelli Universitātes psihiatrijas profesores Silvanas Galderisi referātu par iespējām ieviest precīzijas medicīnas pētījumus klīniskajā praksē. Vispirms profesore norādīja, ka precīzijas medicīna psihiatrijā ir jauna pieeja ārstēšanai un profilaksei, kurā tiek ņemti vērā katra pacienta unikālie gēni, vide un dzīvesveids. Šī pieeja dod iespēju precīzāk prognozēt, kuras zāles un profilakses stratēģijas vislabāk palīdzēs pacientam ar attiecīgo slimību vai veselības traucējumiem.¹ Šī pieeja ir pretstats „piemērots visiem” stratēģijai, kurā ārstēšana ir paredzēta vidējam pacientiem, atstājot novārtā individuālās atšķirības.

Profesore Galderisi uzsvēra, ka attiecībā uz primāras psihozes pacienta klīnisko raksturojumu ir jāņem vērā daudz un dažādi aspekti; līdztekus pozitīvajiem un negatīvajiem simptomiem, neirokognitīvajiem traucējumiem un sociālajai izziņai ir jāizvērtē arī citi faktori, piemēram, blakusslimības, ģimenes anamnēze un ķermeņa masas indekss (ĶMI).¹ Lielākā daļa klīnicistu piekrīt viedoklim, ka primāras psihozes ārstēšanai ir jābūt personalizētai, tomēr pašreizējā klīniskajā ikdienā šīs pieejas praktizēšanu kavē tas, ka nav pieejami īstenošanas pētījumi par tās izmantošanu reālajā klīniskajā praksē.¹

Precīzijas medicīnas pieejas izmantošanai ir trīs galvenie mērķi. Pirmkārt, ir jāpārliecinās, vai attiecīgie veselības traucējumi patiešām pastāv, un tam ir svarīga nozīme diferenciāldiagnostikā. Otrkārt, profesore Galderisi uzsvēra, ir jāmēģina prognozēt veselības traucējumu iznākums, lai varētu noteikt prognozi. Visbeidzot, ir jāprognozē arī individuālās atbildes reakcijas, izmantojot prediktīvos modeļus. Kādā nesen publicētā metaanalīzē konstatēja, ka diagnostiskie modeļi ir izmantoti tikai 8,2% gadījumu, bet prediktīvie modeļi — 13,6% gadījumu.¹ Savukārt prognostiskie modeļi bija izmantoti 68,2% gadījumu.¹ Profesore Galderisi ierosināja veicināt labāku biomarķieru izstrādi, kas ļautu pilnveidot diagnostiskos un prognostiskos modeļus, tādējādi palīdzot attīstīt precīzijas medicīnu.

Līdz šim panākumi šajā nozarē ir gūti attiecībā uz neiroradioloģiskajiem pētījumiem un mašīnmācīšanās metodēm, kuras vēl vairāk uzlabotu precīzijas medicīnu, tomēr klīniskajā praksē šie instrumenti visticamāk būs pieejami tikai pēc to turpmākas pilnveidošanas.¹ Profesore Galderisi uzskata, ka šie instrumenti palīdzēs nodrošināt pareizo ārstēšanu pareizajam pacientam, tādējādi palīdzot mazināt plaisu starp pētniecību un klīnisko praksi.

Otrajā lekcijā Oslo Universitātes pēcdoktorantūras pētniece Dr. Dinka Smajlagiča iepazīstināja ar genoma mēroga asociāciju pētījumu pašreizējām perspektīvām. Genoma mēroga asociāciju pētījumu mērķis ir sasaistīt konkrētas slimības ar specifiskām ģenētiskām variācijām, analizējot daudzu cilvēku genomus un identificējot ģenētiskos marķierus, kurus var izmantot slimības noteikšanā. Attiecībā uz šiem datiem ir svarīgi ņemt vērā, ka asociāciju pārbaudē tiek konstatēta tikai saistība, bet ne cēloņsakarība. Tomēr psihiatrijā, izmantojot lielus kohortas pētījumus un klīniskās datubāzes, tiek atklāts arvien vairāk ģenētisko variantu.

Pirms iedziļināšanās šajā jautājumā Dr. Smajlagiča norādīja, ka saistības sekmīga noteikšana ir atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp no izlases lieluma, alēļu biežuma, efekta lieluma un attiecīgā fenotipa kvalitātes. Lai genoma mēroga asociāciju pētījumu atklājumus varētu izmantot klīniskajā praksē, tiem jābūt attiecināmiem uz dažādām populācijām, un pēc viena nukleotīda polimorfisma atlasītiem kandidātgēniem ir jābūt saistītiem ar ārstēšanas iznākumiem.² Dažādu psihisko traucējumu pacientiem ir konstatēti vairāki lokusi, tomēr vislielākais progress ir vērojams attiecībā uz šizofrēniju, genoma mēroga asociāciju pētījumos identificējot apmēram 30 ar šizofrēniju saistītus lokusus. Dr. Smajlagiča iepazīstināja ar datiem no galvenā daudzpakāpju genoma mēroga asociāciju pētījuma, kurā 108 lokusos identificēja 128 neatkarīgas asociācijas, kuras atbilda genoma mēroga statistiskajam nozīmīgumam attiecībā uz šizofrēniju. Dr. Smajlagiča uzsvēra, ka daudzas no šīm asociācijām bija saistītas ar smadzenēs ekspresētiem gēniem, tādējādi apliecinot atklājumu bioloģisko ticamību.²

Atklājumu nozīmību var pastiprināt arī veicot dažādu slimību pētījumus gadījumu kontroles kohortās. Vienā šādā pētījumā ģenētiskie dati, ko ieguva no vairāk nekā 100 000 pētījuma dalībniekiem, ļāva identificēt 114 nozīmīgus genoma mēroga lokusus, kas saistīti ar sinaptiskajiem un neironu ceļiem.³ Šie lokusi lielākoties bija vienādi bipolārajiem traucējumiem un šizofrēnijai, bet tika atklāti arī daži no slimības neatkarīgi cēloniski varianti.³

Noslēgumā Dr Smajlagiča vēlreiz atgādināja sava referāta galvenās atziņas un uzsvēra, ka šāda veida pētījumi var palīdzēt uzlabot mūsu zināšanas par psihisko slimību ģenētisko bāzi un tādējādi veicināt? uzlabot? iespējas biomarķieru izstrādei un ārstēšanas mērķu noteikšanainākotnē.

Simpozija trešajā referātā Māstrihtas universitātes psihiatrijas un neiropsiholoģijas asociētais profesors Sinans Guloksūzs pievērsās jautājumam par psihisko traucējumu riska profiliem. Vispirms viņš norādīja, ka, psihisko traucējumu kategorijām robežzonās kļūstot neskaidrākām, nav ne lietderīgi, ne pamatoti agrīnās stadijas psiholoģiskās izmaiņas diagnosticēt, pamatojoties uz „šizo” prizmu, un ka satraucoša ir arī „riska” un „pārejas” bināro konceptu izmantošana.¹ Ņemot par pamatu literatūras pārskatu, profesors Guloksūzs iepazīstināja ar secinājumiem, kuri liecina, ka personu iekļaušana „ļoti augsta riska” kategorijā vai „augsta klīniskā riska” kategorijā nav lietderīga, jo tādējādi tiek ignorēta šo izlašu heterogenitāte un psihotisko pārdzīvojumu pakāpe.⁴

Profesors Guloksūzs arī norādīja, ka tradicionāli šizofrēnijas riska noteikšanai ir izmantoti tādi integrētie faktori kā marihuānas lietošana un nevēlami notikumi bērnībā.⁵ Tomēr pētījumi ir veicinājuši šī uzskata maiņu, un šobrīd tiek uzskatīts, ka risku nosaka daudz dažādu faktoru, kuriem cilvēki ir pakļauti (ekspozoms), piemēram, piedzimšana ziemā un dzirdes traucējumi.⁶ Profesors Guloksūzs pastāstīja, ka ir izstrādāts tā sauktais ekspozoma novērtējums, kas ar lielu precizitāti spēj atšķirt pacientus no kontroles grupas pārstāvjiem attiecībā uz šizofrēnijas attīstības risku; palielinoties punktu skaitam, pakāpeniski pieaug šizofrēnijas risks.⁶

Līdz ar to tādi instrumenti kā ekspozoma novērtējums ir uzskatāmi par līdzekli vides predispozīcijas kvantitatīvai novērtēšanai un riska stratifikācijai.⁶ Ekspozoma novērtējums var palīdzēt arī šizofrēnijas iznākumu prognozēšanā, un tuvākajā nākotnē tas var iegūt klīnisku nozīmi, nodrošinot iespēju precizēt diagnozes un klīniskos raksturojumus.⁶ Tomēr vēl ir daudz darāmā, lai ekspozoma novērtējumus ieviestu ikdienas praksē.

Pēdējā referātā Zagrebas centra Universitātes slimnīcas psihiatre Dr. Martina Rojnika Kuzmana raksturoja pasākumus, kas būtu jāveic, lai nepieļautu pirmās psihozes attīstību. Vispirms viņa norādīja, ka attiecībā uz personām, kas kvalificētas kā pacienti ar ļoti augstu psihozes risku, ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību gan premorbīda, gan prodroma stadijai.⁷ Pētījumi liecina, ka aptuveni 40% no ļoti augsta riska pacientiem psihoze attīstās tuvāko 12 mēnešu laikā.⁷ Tomēr Dr. Kuzmana piebilda, ka ļoti augsta riska pacientu grupu veido ļoti heterogēna populācija ar atšķirīgu funkcionēšanas līmeni, sākotnējiem kognitīvajiem simptomiem un psihotisko simptomu līmeni, tādēļ ir grūti izstrādāt profilakses stratēģiju, kas būtu piemērota visiem.⁸

Referāta turpinājumā Dr. Kuzmana skaidroja, cik lietderīgi ir izmantot biomarķierus un citus prognostiskos faktorus, kas norāda uz pāreju psihozē. Risku pārejai izvērstos psihotiskos traucējumos lielā mērā ļauj prognozēt psihozes „slodzes” apmērs, komorbīda depresija, marihuānas lietošana, kognitīvās spējas, kā arī subjektīvie ziņojumi par veselības traucējumiem un pārvarēšanas stratēģijas.⁹ Lektore piebilda, ka, iegūstot arvien vairāk zināšanu par to, kāda ir šo prognostisko faktoru saistība ar psihozi, mēs varam izstrādāt un uzlabot instrumentus to novērtēšanai.

Visbeidzot Dr. Kuzmana pievērsās dažādām ārstēšanas stratēģijām un skaidroja, ka Eiropā, Austrumāzijā un Ziemļamerikā pirmās epizodes pacienti bieži izmanto agrīnas intervences dienestus.¹⁰ Tomēr no šiem dienestiem iegūtie dati liecina par lielu daudzveidību attiecībā uz izmantotajiem novērtējuma instrumentiem, intervences veidiem un to ilgumu un šo dienestu darba vispārējo organizāciju.¹⁰ Tiek izmantotas arī uz vajadzībām balstītas intervences; arī šīs ārstēšanas pieejas, pievēršot uzmanību tikai svarīgākajām problēmām, piemēram, problēmām sociālajās attiecībās vai ģimenē, palīdz pasargāt pacientus no pārejas psihozē.⁷ Interesanti, ka neviena no ārstēšanas metodēm vai ārstēšanas metožu kombinācijām, kuras izmanto uz vajadzībām balstītās intervencēs, nav izrādījusies pārāka.¹¹

Dr. Kuzmana uzsvēra, ka, neraugoties uz līdz šim panākto būtisko progresu, attiecībā uz pirmās psihozes novēršanu joprojām ir daudz darāmā. Lektore norādīja, ka premorbīdā ir svarīgi īstenot sabiedrības veselības veicināšanas programmas un sekmēt veselīgu dzīvesveidu, vienlaikus veicot arī vispārēju skrīningu un visaptverošus novērtējumus. Savukārt prodroma stadijā visbūtiskākā nozīme ir agrīnai atklāšanai un tūlītējai intervencei, nodrošinot aprūpes pakalpojumu vieglu pieejamību. Visaptverošai novērtēšanai, neapšaubāmi, ir ļoti svarīga nozīme, un uz vajadzībām balstītas intervences šobrīd ir vislabākais profilakses līdzeklis.