Šajā 29. ikgadējā EPA kongresa TIEŠSAISTES sēdē Neapoles Universitātes psihiatrijas profesors Mario Majs iepazīstināja ar savu pētījumu par psihozes ārstēšanu. Sēdes moderators bija Perudžas Universitātes asociētais profesors psihiatrijā Andrea Raballo. Iezīmējot pašreizējo psihozes ārstēšanas stratēģiju trūkumus un piedāvājot to novēršanas iespējas, profesors Majs skaidroja, kāpēc personalizēta, individualizēta ārstēšana ir uzskatāma par iespēju virzīties uz priekšu primāras psihozes aprūpē.

Primāras psihozes var attīstīties daudzu sarežģītu un heterogēnu slimību gadījumā; tomēr psihožu ārstēšana par šādu daudzveidību neliecina. Novērtējumus, diagnozes un medikamentu parakstīšanas paradumus lielā mērā nosaka stereotipi, un pacientu individuālās vajadzības tiek atstātas novārtā.¹ Tomēr šīs individuālās īpatnības pastāv, turklāt nereti tām ir būtiska ietekme uz iznākumu un traucējumu progresēšanu. Profesors Majs uzskata, ka nolūkā uzlabot ārstēšanas iespējas šai neaizsargātajai populācijai, mums ir jāiemācās izmantot personalizētāku pieeju primāru psihožu ārstēšanā.

Referāta sākumā profesors Majs iepazīstināja ar pašreizējo situāciju primāru psihožu ārstēšanā. Mūsdienās būtisks šķērslis primāru psihožu ārstēšanā ir pārmērīga vienkāršošana. Diagnozes noteikšana un ārstēšana bieži vien ir stereotipa un automātiska, atstājot maz iespēju individualizācijai. Primāra psihoze ietver vairākus psihotiskus traucējumus, kas nav radušies vielu vai medikamentu lietošanas dēļ vai sekundāri citiem garastāvokļa traucējumiem.¹ Profesors Majs uzsvēra, ka dažkārt jebkura primāra psihoze tiek traktēta kā šizofrēnija, lai gan realitātē šī diagnoze atbilst tikai 45% gadījumu, tādējādi norādot uz acīmredzamiem trūkumiem spējā atšķirt dažādus traucējumus.^1,2 Visbiežāk sastopamie psihotisko traucējumu cēloņi ir dažādi medicīniski stāvokļi un vielu kaitējoši pārmērīga lietošana.³

Centienos izveidot skaidru aprūpes plānu, ar diagnozes noteikšanu vien var nepietikt lai izstrādātu visefektīvāko stratēģiju. Pacientiem ar vienu diagnozi simptomi var ļoti atšķirties; pacientam ar minimāliem kognitīvo spēju un funkcionāliem traucējumiem un epizodisku psihozes norisi vajadzības ļoti atšķirsies no pacienta, kuram ir izteikti pozitīvie simptomi un būtiski kognitīvie traucējumi, kaut diagnoze abiem pacientiem ir viena. Profesors Majs uzsvēra, ka daudzi klīnicisti apzinās šo vajadzību, tomēr nav pieejama skaidra sistēma, kas uzticamā veidā šo jautājumu risinātu un diagnostisko ceļu sadrumstalotība ir tāda pati kā 20.gs. 70.gados.

Referāta turpinājumā profesors Majs norādīja — lai izstrādātu personalizētu aprūpes plānu, nosakot diagnozi primāras psihozes pacientam, ir jāņem vērā daudzi aspekti.¹ Jāņem vērā pozitīvie un negatīvie simptomi un to smagums, slimības sākums un norise, neirokognitīvie procesi, sociālā funkcionēšana, dzīves kvalitāte un citi faktori.¹ Šo kategoriju simptomi katram pacientam var veidot unikālas kombinācijas, un atšķirības traucējumos ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Turklāt arī slimības sākums un norise var ietekmēt nepieciešamo aprūpes veidu.

Daudziem primāras psihozes pacientiem funkcionēšanu būtiski ietekmē neirokognitīvie traucējumi, bet šī ietekme dažādiem pacientiem ir ļoti atšķirīga. Lai pienācīgi izprastu atšķirības, ir izstrādāts funkcionēšanas līmeņa novērtējums, kas ir izrādījies efektīvs un vienkāršs instruments, kas palīdz izveidot personalizētu kognitīvo traucējumu ārstēšanas plānu.¹

Profesors Majs uzsvēra, ka daudzas no šīm kategorijām tomēr netiek atbilstoši ņemtas vērā reālās prakses klīniskajos novērtējumos. Lektors norādīja, ka klīnicisti reizēm neizmanto standarta novērtēšanas instrumentus ikdienas praksē, un tas savukārt var nozīmēt, ka pacientiem netiek noteikta pareiza diagnoze un viņi nesaņem pareizu ārstēšanu.¹ Iepriekš minētais norāda uz nepieciešamību raudzīties plašāk uz primāras psihozes izpausmēm un jomām, kuras tā ietekmē.

Referāta otrajā daļā uzmanība tika pievērsta primāras psihozes pacientu nepiepildītajām vajadzībām. Šīs nepilnības liecina par efektīvu aprūpes stratēģiju trūkumu pašreizējā klīniskajā vidē. Pacienti ziņo par daudzveidīgām praktiskajām, sociālajām un emocionālajām vajadzībām, tostarp tādām pamatvajadzībām kā dzīves apstākļi, ikdienas aktivitātes, hobiji, izglītība, sociālās attiecības, drošība un nodarbinātiba.¹ Līdztekus spējai iekļauties sabiedrībā vissvarīgākās pacientu vajadzības ir nākotnes perspektīvas atgūšana un sajūta, ka dzīve ir jēgpilna (eksistenciāla atveseļošanās).

Kambervela vajadzību novērtējuma skala ir plaši izmantots un lietderīgs instruments, lai novērtētu vajadzības pacientiem ar smagiem psihiskiem traucējumiem.¹ Pacientiem lietderīgs būtu arī integrēts, uz atveseļošanos vērsts ārstēšanas modelis, kas veicinātu labklājību un sociālu iekļaušanos. To būtu iespējams panākt, uzlabojot pieejamību uz pierādījumiem balstītām psihosociālām intervencēm, piemēram, ģimenes intervencēm un nodarbinātības programmām, un pielāgojot tās konkrētā pacienta vajadzībām.¹

Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka primāras psihozes pacientiem raksturīga pārmērīga saslimstība un mirstība no fiziskās veselības traucējumiem, jo īpaši kardiometabolām slimībām.¹ Sekas ir ievērojami īsāks dzīves ilgums, tādēļ šī ir kļuvusi par svarīgu problēmu, kas gandrīz nemaz netiek risināta.¹ Daļēji šos veselības traucējumus var izraisīt antipsihotisko līdzekļu blakusparādības, tomēr fiziskās veselības komplikācijas un dažādu fiziskās veselības traucējumu attīstību vēl vairāk sekmē paaugstinātais neveselīgā dzīvesveida risks.

Pat valstīs ar augstu ienākumu līmeni fiziskās veselības problēmu skrīnings, novērtēšana un ārstēšana primāras psihozes pacientiem joprojām ir zemā līmenī, turklāt fiziskās veselības aspekti noteikti ir jāņem vērā, izraugoties piemērotus antipsihotiskos līdzekļus.¹ Arī individuālas konsultācijas par dzīvesveidu un psihoizglītojošas intervences var palīdzēt veicināt veselīgu dzīvesveidu, kas ir uzskatāma par pirmās izvēles stratēģiju komorbīdo traucējumu profilaksē un ārstēšanā.

Nozīmīga loma primāras psihozes kontekstā ir atklājumam, ka nevēlami bērnības notikumi ir riska faktors psihiskās veselības traucējumu attīstībai turpmākajā dzīvē.¹ Seksuāla izmantošana bērnībā var būt saistīta ar vairākiem psihiskiem traucējumiem, piemēram, depresiju, vielu kaitējoši pārmērīgu lietošanu vai citiem fiziskās un psihiskās veselības traucējumiem, kas savukārt var paaugstināt risku psihozes attīstība.¹ Tomēr šādu notikumu novērtēšana ir ļoti problemātiska, bet ārstēšana — vēl sarežģītāka. Viena no ārstēšanas iespējām ir uz traumu fokusēta psihoterapija, kas ir pielāgota attiecīgo personu vajadzībām un kas var daļēji mazināt psihozes radīto emocionālo slogu.¹

Profesors Majs skaidroja, ka arī internalizētā stigma var būt milzīgs negatīvo izjūtu avots.¹ Internalizētā stigma tiek definēta kā „noniecināšana, kauns, noslēgtība un izolācija, kas radusies saistībā ar negatīvu stereotipu attiecināšanu uz sevi”, un ir pierādīts, ka augstāks internalizētās stigmas līmenis ir saistīts ar zemāku dzīves kvalitāti un zemāku sociālās funkcionēšanas līmeni.¹ Bieži stigma veidojas kā sekas apkārtējo cilvēku diskriminējošai attieksmei. Veselības aprūpes sniedzējiem ir jāatzīst, ka internalizētā stigma ir bieži sastopama un ierobežojoša problēma primāras psihozes pacientiem, jo īpaši šizofrēnijas pacientiem.¹

Referāta noslēgumā profesors Majs uzsvēra, ka individualizētām aprūpes stratēģijām ir svarīga nozīme primāras psihozes pacientu daudzveidīgo grūtību novēršanā un simptomuārstēšanā. Aprūpes plānošanā ņemot vērā katra pacienta klīnisko raksturojumu, nevis tikai diagnozi, tiek pavērtas iespējas izdarīt racionālākas izvēles attiecībā uz ārstēšanas plāniem un dažādām intervencēm, kas atbilst pacientu praktiskajām, sociālajām un emocionālajām vajadzībām.